Kāda Facebook lietotāja dalās ar ļoti emocionālu un skumju stāstu:
Sieviete raksta:
Lapu čupa.
Reiz rudenī mēs ar dēlu braucām no laukiem. Laukos, kā jau laukos, jāgrābj lapas un jānokopj dārzs.
Dēlam bija 5-6 gadi, un nekāds dižais lapu kasītājs tajā vecumā bērns nav. Toties krāmējot ķerrā lapas, tāds ķipars kalpo par lielisku presi, lai tačkā saliktu vēl vairāk lapas.
Atbraucot no laukiem, gājām cauri pilsētas parkam, bija svētdienas vakars, sāka mazliet krēslot, un parkā bija sakasītas lielas, zeltainas lapu kaudzes. Dēls teica: mammu, iegāz mani lapās un apber ar lapām. Es biju piekususi, nebija noskaņojuma un tā tālāk, un es atteicu, ka nav laika, jāiet mājās.
Kad puisim bija kādi 14-15 gadi, mēs atkal braucām no laukiem, atkal bija rudens, atkal gājām cauri parkam un tur atkal bija tikpat milzīgas lapu kaudzes.
Un dēls jautāja: atceries, kad biju mazs, gribēju, lai tu mani iegāz tādā čupā un apber ar lapām, tā tu arī mani tur neiegāzi. Vienu brīdi man pavīdēja doma savu, nu jau lielo, puiku iegāzt lapu čupā, bet atkal…piekusums, kā tas būs, kā izskatīsies, jāiet mājās, rīt darbs un 200 citu, tikpat nejēdzīgu domu…
Ik pa laikam tā lapu čupa rudeņos man atgādināja to mazo puiku, kurš lūdza mani – iegāzt viņu lapu čupā, izkutināt un apbērt ar lapām…
Šajā pavasarī dēls aizgāja, viņam vienmēr būs 20 gadi un mēs satiksimies tikai tur, mūžībā.
Un šajā rudenī atkal parkos ir lapu čupas, tikpat lielas un zeltainas. Un šajā rudenī man ir par daudz šo lapu čupu, daudz par daudz. Man vajag to vienu rudeni, to vienu lapu čupu gadus 15 atpakaļ, kurā es varēju savu ķiparu iegāzt, izkutināt, apbērt ar lapām, atrakt vaļā, notīrīt un iet mājās.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: