Sveiki! Jā, es esmu tā pati meitene Valērija, kura pirms septiņiem mēnešiem ar zīdaini ubagoja pie tirdzniecības centra Origo. Nesen, mans draugs un topošais vīrs uzrakstīja rakstu, tāpēc arī es esmu vērsusies pie portāla administratora, lai publicētu atbildi savam mīļotajam.
Lasīju komentārus pie šī raksta, daudzi netic, ka tā ir patiesība, raksta: `Skaista pasaka.` utt. Ziniet, arī es neticētu, ja lasītu ko tādu. Man nav svarīgi vai kāds tam tic, jo es pati zinu, ka tā ir bijis un teikšu godīgi – es nekad nebūtu domājusi, ka mūsu valstī dzīvo tik izpalīdzīgi puiši, jo Matīss iespējams pat izglāba mana bērna un manu dzīvību (es nezinu, varbūt mēs būtu nomiruši badā vai nosaluši). Daudziem noteikti interesē, kā man tā varēja gadīties, kāpēc negāju uz krīzes centru, kāpēc nelūdzu draugu palīdzību utt.
– Man tā gadījās, jā. Negāju uz krīzes centru, jo nezināju par tā eksistenci. Nelūdzu draugu palīdzību, jo man praktiski nemaz nav draugu. Bet ne par to es vēlējos rakstīt.
Kad ieraudzīju viņa rakstu, es iedomājos, ka šādi pateikt `Paldies` puisim, kurš manis dēļ ir darījis ļoti daudz, būtu visideālākais variants. Iespējams daudzus saviļņoja Matīsa stāsts, bet viņš nepastāstīja visu. Viņš nepastāstīja par vissvarīgākajām lietām, ko viņš izdarīja un ziniet, pēc savas pieredzes tagad es varu apgalvot, ka Latvijā dzīvo vissirsnīgākie puiši, kādus vien var sastapt – varbūt ne visi, bet Matīss man lika tam noticēt.
Tāpēc vēlos teikt paldies Tev Matīss!
Paldies, ka toreiz nebiji vienaldzīgs pret mani un manu lūgumu, Tu biji sirsnīgs un jauks pret mani. Es esmu laimīga un pateicīga Dievam, ka toreiz izlēmu pienākt pie Tevis un lūgt palīdzību. Paldies, ka devi man otro iespēju dzīvot normālu dzīvi! Paldies, ka pieņēmi mani un visas manas problēmas, kuras Tu atrisināji un mēģini atrisināt vēl joprojām.
Ja man kāds stāstītu manu stāstu, es tam neticētu, jo man liekas, ka dzīvē tā nenotiek – svešs puisis pieņēma tikko iepazītu meiteni ar bērnu, kura atradās uz ielas bez nekā… Tāpēc es nevaru izteikt ar vārdiem, cik ļoti pateicīga esmu Tev un Tavai ģimenei, kura arī mani pieņēma un atbalstīja!
Tāpēc, es esmu laimīga, ka dzīvoju Latvijā, jo domāju, ka jebkurā citā vietā uz šīs pasaules neviens neizrādītu tādu labestību, kā viņš. Es vēlos lūgt sabiedrībai būt nedaudz labsirdīgākiem pret citiem, jo mēs taču nezinām otra cilvēka dzīvesstāstu. Mēs nezinām, kāpēc viņi dzīvo tā, kā viņi dzīvo… Es nezinu, kas būtu noticis ar manu bērnu, ja Matīss nebūtu mums palīdzējis. Tagad es esmu laimīga, es dzīvoju pie Matīsa, man ir labas attiecības ar viņa vecākiem un māsu. Mans bērns tagad ir siltumā un drošībā, viņš vienmēr ir paēdis un mīlēts.
Matīss savā rakstā uzskaitīja lietas, ko viņš nopirka manam bērnam, lai mazulis varētu dzīvot pilnvērtīgi, bet ziniet, kas ir pats svarīgākais? Viņš pieņēma manu dēlu, kā savu! Viņš pieņēma mani – meiteni, kas dzīvoja uz ielas, kurai nav nekā, izņemot mammas kredīts, kurš ir jāmaksā. Viņš mani iemīlēja un vēlas, lai Adrians viņu vēlāk sauc par tēti. Viņš vēlas, lai mums ir kopīga, ilga un laimīga dzīve. Paldies viņam!
Matīss, es zinu, ka Tu šo lasīsi un vēlos nobeigumā Tev teikt, ka es arī ļoti mīlu Tevi, paldies Tev par visu!
Avots: dope.lv