Kāda sieviete savā blogā dalās spēcīgā vēstījumā:
“Jā.. es atļaušos būt ievainojama ar savu atklātību. Mani sauc Liene, esmu 90. gadu bērns un savā smagākajā periodā es esmu svērusi pie 120kg. Tā gan nu ir tāla pagātne.
Par šo runājot, šķiet, ir trīsreiz jāpārdomā katrs pateiktais vārds, bet vai tāpēc par to klusēt? Nedomāju vis’. Šis temats ir ļoti jūtīgs, tieši tāpēc, ka katram liekas, ka viņam ir sava “riepa”, gandrīz katram reiz ir bijis dubultzods un dāvanā kāds nepatīkams komentārs par to no biedriem skolas laikā. Ir atsevišķi kadri, kuriem pēc paskatīšanās spogulī joprojām uzpeld vēlme paraudāt istabas stūrī.. arī tad, ja skolas vecums jau ir reizināms ar divi un trīs.
Un tomēr.. Ir kāds smirdīgs “bet”, kas slēpjas aiz stūra un bojā manu gaisu.
Reiz kādā sarunā ar cilvēku, kurš gandrīz visu mūžu ir svēris uz pusi mazāk par manu smagāko mirkli, pateica ļoti interesantu komentāru, pēc kura es tik ļoti smējos, ka gribēju aiz pieraduma pieturēt savu riepu, kuras tur vairs kādu laiku nav.. Un es nesmējos tādēļ, ka šis komentārs būtu absurds. Nē. Es smējos, jo sapratu, ka cilvēkam kā būtnei patiešām šķiet, ka viņš visu spēj apzināties un saprast.
“Kā Tu nesaproti, ka katrs zina kā tas ir, būt resnam? Tā nav lieta, kas mainās ar kilogramiem. Tas viss ir tikai galvā.”
Ziniet. Es centīšos daudz neizplūst, bet šeit būs pāris iemesli kāpēc es tam nepiekrītu, jeb tā atklāti par lietām, ko bieži noklusē.
Situācija nr.1
Domas stāvot rindā uz karuseļiem.. Vai mani svara dēļ ielaidīs? Vai sēdeklis nebūs par šauru? Vai derēs josta? Vai aizsargstienis vispār aiztaisīsies un noturēs?
Šķiet absurdas domas, vai ne? Līdz mirklim, kad esot augstu gaisā, Tu jūti kā vienīgā lieta, kas pasargā Tevi no drošas nāves sāk attaisīties un Tu slīdi ārā. Tu dzirdi to krak, un Tu vari tikai minēt vai nav pienācis Tavs laiks iemācīties lidot. Bezatbildība? Ņem un iestāsti to 16.gadīgam bērnam, kurš varbūt pēc pieciem,desmit gadiem tikai sāks apzināties, kas ir kas.
Situācija nr.2
Vasara. Gaisa temperatūra ap +33°. Ja nav sarunāts būt cilvēkos, dzīve ir ideāla. Logi un balkona durvis visās pusēs vaļā, pa TV mīļākais seriāls, 3x dienā auksta duša, lielos vilcienos mētājies pa grīdu apakšveļā, iemācies izbaudīt savas sirds pārsitienus un ik pa laikam aizej atdzesēties pie vaļēja ledusskapja. Ja mīli peldēt, vai manā gadījumā, varētu būt arī ronis – tad tikai ar tuvākajiem cilvēkiem nomaļā vietā un TIKAI pēc krēslas iestāšanās. Sheeesh!
Ko darīt, ja ir jābūt cilvēkos? Uhhh.. Biksēs par karstu, jo tās ir tikai melnas. Šorti – būsim godīgi, nevienam tas nav patīkams skats. Svārki vai kleitas – tikai ar zeķubiksēm, bet zeķubiksēs karsti. Kāds kompromiss?
Jēlas kājas. Jo ne visiem saprast kā tas ir, kad vari norīvēt ciskas līdz asinīm karstuma dēļ, ja kājās nav zeķubikšu. Paraudi, pāris dienas pagaidi, dzīvo tālāk.
Situācija nr.3
Ļoti īss un mazliet amizants stāsts par meiteni, kurai vienmēr patikušas asas izklaides, bet nekad nav bijusi apziņa par savu svaru. *Akvaparks – smadzeņu satricinājums ar savu masu uzņemot pārāk lielu ātrumu un atsitot galvu pret trubas malu. *Meža kaķis – kad atradās lielākā pieaugušo stiprinājumu siksna un skaļi visiem tika paziņots, ka “lielākas mums nav”, nebija izvēles. Bija jātiek tajā iekšā pat ja neder un kājas pēc tam mēnesi no vietas ir pleķaini zilas. *Slidotava – neskaitot līdzsvara neesamību papildus svaram, uzkrist ar visu svaru potītei, gandrīz salauzt to un tad mēnesi gulēt uz gultas.. nu tā, mazliet neveikli.
To situāciju un domu patiesībā ir tik daudz.. Viņi smejas par mani – bet nav jau tā, ka viņiem nebūtu taisnība. Tā porcija man uzlikta tik liela, jo izskatās, ka es taču spēšu to apēst. Uz zemes labāk nesēdēšu, savādāk burtiski nevarēšu piecelties. Apavus ar šņoriem labāk nepirkšu, tāpat nevaru pieliekties, lai aizsietu. Drēbes jāiet šūt – normālos veikalos vienkārši nav mana izmēra. Aiziet uz zāli? – hahahahah! Lai par mani pasmietos tie, kas tur nakšņo? Normāli izdarīt neko nevaru.. Pašūpoties divatā? – Vai drīzāk apsēsties un paturēt otru cilvēku gaisā? Un es pat šeit nerunāšu par cilvēkiem, kas reāli ir nedabūjuši darbu, atteikti skolām, koledžām tikai sava svara dēļ.
Daudziem pat neaizdomāties, kas tā ir par traumu. Vēl burtiski pāris mēnešus atpakaļ arī es, šķiet morāli kaut cik stabilais cilvēks – ieejot H&M uzmērīšanas kabīnē kā mazs bērns izplūdu asarās. Līdz tam mirklim es nebiju izjutusi kā tas ir.. skatīties spogulī un sev patikt. Pirmoreiz mūžā man derēja “normāla” cilvēka bikses.
Es tikai ieskicēju to ideju, bet es jau savā prātā dzirdu tos pārgudros komentētājus, kuri viens pēc otra bļauj, “mazāk vajadzēja čīkstēt, būtu gājusi un darījusi kaut ko lietas labā“. Es teikšu godīgi – gribētu katram no viņiem uzlikt liekus 60kg, plus visas morālās problēmas un paskatīties kā viņš ar to padzīvo desmit gadus.. un tad pateikt, ej un no tiem atbrīvojies, kad pat iešana nogurdina, jo Tava masa ir reāli smaga, nevis tās ir Tavas iedomas, ka esi resns. Un tad noskatīties kā viņš gadiem mēģina nomest svaru, pirms morāli sapratis kāpēc tas liekais svars tur vispār ir. Kāds padodiet man popkornu – laiks kino!
Vai es esmu PAR lieko svaru? Nē. Es esmu tik ļoti pret to, cik vien var būt. Vai es esmu pret cilvēkiem, kuriem ir liekais svars? Nē, nē un vēlreiz nē! Es esmu par un AR viņiem, cik tas vien ir iespējams!
Mīļie cilvēki, es esmu PAR sapratni. Sapratni, ka iespējams Tu ar saviem 64 kg kopējā svara patiešām nezini kā tas ir, būt resnam. Par apziņu, ka Tu nezini, kāpēc tam cilvēkam ir tā problēma. Par pelēko šūnu iekustināšanu un saprašanu, ka tās var būt milzīgas veselības problēmas, ģimenes problēmu “aizēšana” vai tāda burvīga lieta kā ģenētika – un pat nemēģiniet man ieskaidrot, ka ģenētika nav noteicošs faktors.
Galu galā mēs nonākam pie tā, pie kā nonākam bieži. Nepieņemiet pasaules ieskaidroto skaistumu.. Esiet veselīgi, bet galvenokārt, spīdiet no iekšienes un spīdēs arī visa jūsu āriene neatkarīgi no jūsu svara.. un to skaistumu nekam īsti neaizstāt. Man ir draudzenes ar liekajiem kilogramiem pēc pasaules pieņemtās normas. Bet viņas ir tik, tik.. nu TIK skaistas! Jo spīd.. Jo staro!
Patiesi es varu apgalvot vienu. Mana personīgā problēma bija nevis āriene, bet tas viss, kas notika iekšā. Sakrātas un neizsāpētas lietas, aizēstas problēmas un sevis nesaprašana, nepazīšana. Vai es šobrīd esmu laimīga, jo esmu pazaudējusi gandrīz 30kg? Nē. Es esmu laimīga, jo esmu sakārtojusi sevi iekšēji – ārējā pasaule tika līdzi, jo visam vajag balansu. Ēd maz, bet bieži, daudz kusties un labi izgulies. Bla, bla, bla. Sāc ar prātu!
“Change your mind and your body will follow.”
Es gribu iedrošināt. Mīliet viens otru. Mīlestība nav filmu vieglās sajūtas. Mīlestība ir būt blakus tad, kad to ir grūti darīt. Un pat ja citi izvēlas emocijas patiesas mīlestības vietā.. nesekojiet viņu piemēram. Neplūstiet pa straumi. Mīliet gan sevi, gan citus tad, kad to ir grūti darīt. Kad to negribas darīt. Netiesāsim viens otru tikai tāpēc, ka katrs grēkojam savādāk, bet mīlestībā un mierā celsim blakus esošos un kopā augsim. Jo nevar noliegt, ka visi pieļauj kļūdas.. bet ak! Cik gan patiess skaistums ir izaugsmē.
Avots: https://lienesblog.wordpress.com