Vai esi aizdomājies, kāpēc priecīgiem cilvēkiem ir daudz draugu? Citi cilvēki ar prieku viņus uzaicina uz saviem svētkiem, jo viņu klātbūtne iedvesmo un priecē..
Prieka enerģija cilvēkam ir galvenais enerģētiskais dopings viņa dzīves tonusam. Prieks mums dāvina dzīvības spēkus, nostiprina veselību un paildzina mūžu.
… Bez mīlestības pret sevi enerģijas, cilvēkam trūkst laimes sajūtas.
Internets ir pilns ar dažādiem rakstiem par to, kā iemīlēt sevi. Pārsvarā gadījumu tiek doti primitīvi padomi – sarīkojiet sev “šopingu”, smaidiet savam atspulgam spogulī, dariet savu iemīļoto darbu vai dodieties pastaigā. Taču, kā pierāda prakse, ar to vien nepietiek, pretējā gadījumā pasaulē būtu daudz mazāk nelaimīgu, sevi nīstošu cilvēku.
Lai tiktu galā ar nemīlestību pret sevi, un beidzot sevi iemīlētu, ir ļoti svarīgi izprast problēmas būtību. Tikai dziļāko notiekošā iemeslu izpratne palīdzēs atbrīvoties no sāpēm, kas cilvēka Dvēseli moka gadu desmitiem un citreiz – pat visu mūžu.
Kāpēc sevi ir jāmīl?
Šo jautājumu uzdod daudzi. Kapēc jāmīl sevi, ja var mīlēt bērnus, vecākus, darbu vai dzimteni? Jā, un, vai vispār mīlestība pret sevi nav tas pats, kas egoisms?
Patiešām, starp mīlestību pret sevi un paštīksmināšanos ir ļoti smalka robeža. Tās vienā pusē atrodas labestība, bet otrā – ļaunums. Egoistam ir vienaldzīgas citu cilvēku vajadzības un jūtas, viņš domā tikai par to, kā apmierināt savas iegribas. Taču egoisma ceļš ir ceļš bezdibenī. Iegribu kļūst arvien vairāk, pazūd atbildība par notiekošo, un ar laiku cilvēks zaudē saikni ar realitāti, un vairs nav spējīgs saprast cēloņu un seku saistību. Viņam šķiet, ka visās viņa nelaimēs vainīgi ir apkārtējie, savās problēmās viņš vaino ārējos apstākļus, nevis sevi. un pat tad, kad vēlas izrauties no savu kaprīžu un vājību apburtā loka, viņš nav spējīgs to izdarīt.
Egoists ir vientuļš cilvēks, viņš nav spējīgs mīlēt. Un pat tad, ja kāds mīl viņu, egoists nevar baudīt šo likteņa dāvanu – viņš var tikai paironizēt par to nelaimīgo, kuram “palaimējies iemīlēt tādu āzi”. Viņam blakus nelaimīgi ir visi, un pats nelaimīgākais ir viņš pats. Un pats bēdīgākais ir tas, ka cietējs nespēj saprast savu problēmu.
Gadījumā ar cilvēku, kurš nemīl sevi, iemesli ir citi, bet rezultāts – tāds pats – viņš ir ieciklējies uz saviem trūkumiem, tāpēc ļoti asi uztver citu trūkumus, un neprot priecāties par dzīvi.
Tieši tāpec viņš neprot to iemācīt saviem bērniem. Viņš nemīl sevi, tāpēc nevar iemīlēt arī citus.
Cilvēks, kurs mīl sevi, piedod sev kļūdas, savas personības trūkumus, kurus nav spējīgs izmainīt. Iemācījies mīlēt sevi, viņš mācās mīlēt savus tuvākos, tāpat kā sevi – piedodot viņiem, saprotot un pieņemot viņu trūkumus, nepieprasot no viņiem vairāk, kā tie spējigi dot, nenosodot tos par pieļautajām kļūdām.
Piemērs:
Vīrs nejauši sasit sievas nesen nopirkto dārgo trauku. Kāda ir sievas reakcija?
Egoisma un nemīlestības pret sevi ceļš:
“Es to nopirku par savu algu! Tu vispār saproti, cik tā maksā? Kad es atkal tādu varēšu nopirkt?! Kāpēc tu mūžīgi visu sadauzi! No tevis vienas vienīgas nelaimes!”
Rezultāts: skandāls par niekiem, savstarpēji pazemojumi un aizvainojumi, sabojāta atmosfēra mājās.
Mīlestības pret sevi un citiem ceļš:
“Nekā briesmīga, tā ir tikai lieta un mēs mierīgi varam bez tas iztikt. Vēlāk nopirksim citu, kad būs tāda iespēja. Es zinu, ka tas bija nejauši, nepārdzīvo!”
Rezultāts: mājas valda miers un incidents ātri aizmirstas.
Ja sākam analizēt notikušā psiholoģisko pusi, tad, lūk, kas notika.
Vīrs, kurš uzvedas neveikli, jau tā jūtas kā neveiksminieks, kā zilonis trauku veikalā, un pats sevi vaino notikušajā. Viņš jau tāpat jūtas vainīgs. Ja sieva uz viņu kliedz, tad daļa negatīvo emociju nonāk pie viņas, vainas sajūta paslēpjas zemapziņā, bet priekšplānā izvirzās agresija un dusmas pret sievu. Rezultātā visa ģimene saņem pilnu negatīvo emociju spektru.
Ja sieva vīru mīl un attaisno, viņa vainas sajūta samazinās, viņš saprot, ka, ja notikušais mīļotā cilvēka acīs ir tāds nieks, iespējams, nekāda traģēdija nav notikusi. Zemapziņā viņš jūtas sievai pateicīgs, izjūt cieņu un mīlestību. Rezultātā viņš neskries kopā ar draugiem iedzert, bet nopirks viņai jaunu trauku vai kādu citu dāvanu.
Kāpēc sieva kliedza uz vīru? Nemīlestība pret sevi, tāpat kā egoisms, ir ļoti prasīga: “Man un maniem tuviniekiem ir jābūt ideāliem, visas kļūdas liecina tikai un vienīgi par nenormālību un trūkumiem”. Sieva nošķir sevi no vīra, viņa pat necenšas saprast viņa sajūtas un pārdzīvojumus. Viņa nespēj iejusties viņa vietā.
Kāpēc sieva attaisno vīru? Mīlestība pret sevi ir iemācījusi viņai mierīgi uztvert visu, kas notiek, pieņemt savus trūkumus, pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Attiecīgi viņa saprot, ka viņas vīrs, tāpat kā viņa, nav ideāls, taču tas nav iemesls agresijai vai skumjām. tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka neviens nav ideāls. Katram cilvēkam ir savi trūkumi.
Blakus egoistam un cilvēkam, kurš sevi nemīl, visi ir nelaimīgi. Blakus cilvēkam ar veselu pozitīvu pašvērtējumu, cilvēki ir daudz laimīgāki. Tāpec, ja tu nevēlies mīlēt sevi sevis paša dēļ, tad dari to vismaz savu tuvo cilvēku dēļ.
Kad esam sapratuši “kāpēc?”, mēs pārejam pie jautājuma “kā?”
Kā iemīlēt sevi: audzini sevi tāpat kā tu audzini savu bērnu
Lai saprastu, kā izskatās veselīga un radoša mīlestība pret sevi, iedomājies, ka tu esi tavs bērns, un tu pats esi atbildīgs un saprotošs vecāks, kurš vēlas izaudzināt labu, sabiedrībā ieredzētu pilsoni.
Labi vecāki cenšas bērnam iemācīt izpratni par to, kas ir labi un kas ir slikti, māca viņam darīt vairāk labu un mazāk sliktu. Darīt pari vājākajiem – tas ir slikti, rūpēties par citiem – tas ir labi. Dzert un smēķēt – tas ir slikti, nodarboties ar sportu – labi. Rāties ar vecākiem – tas ir slikti, cienīt vecākus – labi.
Cik bieži mēs cenšamies saviem bērniem dot šo sapratni, un tajā pat laikā, paši nesekojam saviem padomiem?
Gudri vecāki nepārcenšas ar bērna lutināšanu, viņi saprot, ka pieaugušo dzīvē viņam būs jāprot sevi aizstāvēt, būs jāpacīnas par savu dzīvi, būs jābūt mērķtiecīgam. Lai izaudiznātu tādu bērnu, bieži vien jābūt stingram, prasīgam, par ko bērni mēdz apvainoties. Taču neviens nevēlas izaudzināt sliņķi, kuru interesē tikai popkorns un dators? Taču vai tas nav tas pats, ko tu pats dari ar sevi, atļaujot sev slinkot?
Tāpēc pirmais, kas jādara aiz mīlestības pret sevi – jāaudzina sevi tā, it kā tu būtu savs bērns.
Ja nevari izlemt, kā rīkoties: uzdod sev jautājumu, ko tu ieteiktu savm dēlam vai meitai šajā situācijā. Un tu noteikti atradīsi pareizo atbildi.
Mūsu trūkumi ir mūsu īpatnības
Mēs tiecamies būt ideāli, taču, salīdzinot sevi ar saviem elkiem, bieži vien atrodamies rūgtas realitātes priekšā. “Deguns ne tas, kājas nav pietiekami garas, un dziedāt neprotu” – sapīkusi domā meitene, skatoties spogulī. Taču paradokss ir tāds, ka cilvēki, kuri dzīvē daudz ko sasnieguši, tā nedomāja. Viņi saprata, ka deguns ir tāds, kā ir un kājas tādas, kā daba devusi. Un, lai arī neprotu dziedāt, toties galvā protu sareizināt 345 ar 5692.
Atcerēsimies pazīstamas zvaigznes, kuras kļuvušas slavenas par spīti, bet, iespējams, pateicoties saviem it kā trūkumiem. Piemēram, Vanesa Paradī, kura, neskatoties uz to, ka viņai ir iespaidīga sprauga starp priekšzobiem, kļuva slavena aktrise un dziedātāja, un apprecējas ar daudzu meiteņu elku Džoniju Depu. Un viņa tā arī nav pacentusies novērst šo “trūkumu”. Tā ir viņas vizītkarte, viņas rozīnīte.
Par Silvestru Stalloni ir runāts tūkstoškārt. Cilvēks ar sķībo seju un slīpajām acīm šodien ir daudz pazīstamāks kā daudzi, kuriem sejas vaibsti ir perfekti.
Paskaties uz pasaules kinozvaigznēm un estrādes zvaigznēm – daudzi no viņiem it nemaz neatbilst skaistuma etaloniem. Vienam pārāk garš deguns, citam pārāk lielas ausis, vai milzīga galva. Katram savi trūkumi, un bieži vien mēs cilvēkus atceramies, pateicoties tieši tiem. Varbūt ar tevi ir tieši tāpat. varbūt tas,ko tu uzskati par savu trūkumu, ir tavs galvenais trumpis un atšķirības zīme.
Tavas rokas, kājas, ķermenis, acis, tas viss ir tavs, vienīgais un dabas dotais. jau par to vien sevi ir jāmīl.
Te mēs runājām tikai par cilvēka ārējām īpatnībām, taču visu to pašu varam teikt arī par raksturu. Piemēram – kautrīgums vai neprasme skaisti runāt nav nekāds trūkums, tā vienkārši ir rakstura iezīme, kas noteikti daudzos cilvēkos var izraisīt maigumu un siltas jūtas.
Apzinoties to, ka tās lietas, ko tu uzskati par saviem trūkumiem, patiesībā ir tavas atšķirīgās iezīmes, tev būs daudz vieglāk iemīlēt sevi, pieņemt sevi bez pretenzijām un liekām prasībām.
Neseko standartiem
Atceries meiteni, kura skumji uzlūko savu atspulgu spogulī. Viņa skumst par to, ka nav līdzīga Riannai vai Valērijai, un pavisam ir aizmirsusi to, ka prot lieliski gatavot un vēl lieliskāk šūt.
Ja viņa aizdomātos par pašas izdomātajiem trūkumiem un atcerētos savas labākās īpašības, tad varētu atvērt savu restorānu biznesu vai kļūt par izcilu modes dizaineri. Taču viņa ir ieciklējusies uz to, ka neprot dziedāt un, ka viņai nav slaidas figūras, un tādā veidā pati sevi ir iedzinusi stūrī.
Mēs paši sev iedzenam galvā dažādus skaistuma, prāta un veiksmes standartus, cenšoties līdzināties kādam. Taču šī vēlme sekot sabiedrības uzspiestajiem ideāliem kropļo personību un traucē cilvēkam attīstīties un realizēties. Sanāk tas pats, kas, cenšoties iemācīt delfīnam lēkāt uz batuta – nekas labs, vien dzīvnieks tiks nomocīts. Kāpēc mācīt kaķim zīmēt, ja tas lieliski prot ķert peles? Sekojot standartiem un uzstādījumiem, mēs izskatāmies tikpat muļķīgi, kā kaķis ar otu ķepā. taču neesam gatavi to atzīt.
Katram ir savi talanti, prasmes, aicinājums un sūtība, un katram ir tā sava niša, kurā viņš varēs realizēties.
Tu vēlies būt veiksmīgs un esi izvēlējies jurista profesiju, jo zini, ka juristi labi pelna, taču tas nav tavs aicinājums. Tu esi Dieva dots celtnieks. Bet būvniecība nav tik prestiža lieta kā jurisprudence – tur vienmēr ir putekļi, smags darbs un tulznainas rokas …
Taču paradokss ir tāds, ka cilvēks, kurš nav savā vietā, ļoti reti kad ir veiksmīgs savā profesijā. Viņš nemīlēs savu darbu, un darbs viņam atbildēs ar to pašu. Bet cilvēks, kurš izvēlējies savu sirds darbu, ieliks tajā visu savu sirdi un Dvēseli, kā rezultātā arī atdeve būs pavisam cita.
To pašu varu teikt par it visu. Cilvēks, kurš nevar samierināties un nav pateicīgs par to, ko tam Dievs devis, kropļo savu būtību, cenšoties pieskaņoties mītiskiem ideāliem.
Nemīlestība pret sevi tā ir savu pamata rakstura iezīmju un savas būtības nepieņemšana. Pieņemot to, ko tev devuši tavi vecāki un daba, tu agri vai vēlu sevi iemīlēsi, un iemācīsies izmantot savus iekšējos resursus.
Kas notiks, ja tu nepieņemsi sevi?
Iedomājies, ka cilvēkam nepatīk rētas uz viņa kājām, nepatīk viņa šaurie pleci, īsie pirksti, atļukušās ausis un mazās acis. Un vēl viņš ir aizmāršīgs, nedaudz stostās un ļoti lēnām pierod pie pārmaiņām – arī tas viņam nepatīk. Zemapziņas līmenī cilvēks atsakās no tā, kas viņam nepatīk. Viņš atsakās no kājām, rokām, pleciem, ausīm, acīm, savas runas un pat no savas personības.
Un tagad iedomājies, ka cilvēks ir kuģis. Un kuģa kapteinis pēkšņi paziņo: “Mums ir beigtas dzenskrūves, mums tās ir jāizmet. Un vēl mums grab motors, to vajadzētu labot, bet mēs to izmetīsim. Un vēl mūsu navigācija un radiosakari ir tālu no ideālā – arī no tiem mēs atteiksimies. Un, vispār, es esmu nekam nederīgs kapteinis, iztiekat bez manis!”
Un komanda ir spiesta doties ceļā ar salauztu kuģi un bez kapteiņa. Teiksi, neiespējami?
Taču miljoniem cilvēku ik dienas dodas ceļā ar ceļošanai nederīgiem kuģiem. Un taču kaut kā pamanās dzīvot, noliedzot savu ķermeni, savu dabu – paši sevi. Un tu brīnies, kāpēc tik grūti dzīvot? Ir neiespējami pārpeldēt okeānu bez peldierīces.
Ja kapteinis būtu adekvāts, viņš dotu komandu salabot to, kas salūzis un noticētu sev – jo ne jau par velti viņš ir iecelts par kuģa kapteini. Tātad viņš ir cienīgs vadīt savu dzīves kuģi.
Uzskatāmība ir labākās zāles. Iedomājies, ka tev vispār nav tā, kas tev sevī nepatīk. Un tad tu sapratīsi, kā mīli to, kas tev ir.
Tava personība dara tevi skaistu
Ja tev ir kādi ar tavu ārējo izskatu saistīti kompleksi (un tādi ir praktiski visiem), tad aizmirsti par tiem. Pievilcību galvenais noteicošais faktors nav ārējais izskats, bet gan uzvedība un cilvēka iekšējā pasaule.
Pieredzējuši psihologi ir pierādījuši to, ka tādas īpašības kā gara spēks, prasme izturēt dzīves vētras, cieņa pret sevi un citiem, labestība, pašdisciplīna, pārliecība par sevi un skaidra dzīves filosofija padara cilvēku pievilcīgu un skaistu citu cilvēku acīs. Lai kļūtu skaists, ir vien jāiemācās cienīt sevi, bet cieņa un mīlestība ir kā siāmas dvīņi, kuri viens bez otra nevar dzīvot.
Ja tu sevi mīli, tad trūkumi pazūd paši no sevis
Ja tu sevi nemīli, tad pastāvīgi dzīvo stresā. Tas noved pie tā, ka uz āru “izlien” pašas sliktākās īpašības un ieradumi – rijība, alkatība, lepnība, alkoholisms, izvirtība u.t.t. Tas viss padara tavu personību nepievilcīgu tev pašam un citiem cilvēkiem.
Izveidojas it kā apburtais loks – kā var mīlēt šo neglīto, vājas gribas cilvēku ar maisiņiem zem acīm, alusvēderu un intereses trūkumu par dzīvi?
Piedod sev savas vājības, pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Ja tu sevi mīlēsi, tad būsi mierīgs un līdzsvarots. Un tad zudīs jebkura vēlme aizēst, aidzert savu stresu, jo paša stresa vairs nebūs. Nevajag norobežot sevi no pasaules ar tauku kārtu, nevajag bezgalīgi mainīt partnerus, lai sev pierādītu, ka esi ko vērts, nevajag slēpties no realitātes spēļu zālēs
Tu esi sev pats dārgākais cilvēks savā dzīvē
Vēl jo vairāk – tu esi vienīgais, kurš garantēti pavadīs tevi no dzimšanas brīža līdz kapa malai.
Iedomājies, ka tev ir viegla šizofrēnija, un tavā ķermenī dzīvo divi cilvēki – Es un Es. Un viņi abi viens otru nevar ciest. Un tagad, iedomājies to pašu situāciju ģimenē, kur vīrs un sieva neieredz un nīst viens otru. Kā viņiem kopā dzīvojas?
Un, iedomājies, cik ļoti sāpīgi viņiem ir tas, ka pats tuvākais un dārgākais cilvēks nemīl, cik vientuļi un bezpalīdzīgi viņi jūtas bez atbalsta, bez sapratnes. Un tā visu dzīvi, līdz pat nāvei. Skumji, vai ne? Bet tieši šāds pats konflikts notiek tevī, tavā pasaulītē, kurā tu nemīli un neatbalsti pats sevi. Skumji? Sāpīgi? Protams, jo pats dārgākais tavs cilvēks esi tu pats.
Iedomājies, ka tu esi tavs mīļotais un izturies pret sevi ar mīlestību un cieņu. Tad tu nepateiksi sev tik daudz aizvainojošu vārdu un nepieļausi tik daudz muļķīgu kļūdu. Tāpēc, ka mīlestība un rūpes vienmēr liks izdarīt visu, lai mīļotais cilvēks justos labi un droši.
Daudz kas no teiktā, iespējams, palīdzēs apzināties problēmas būtību kādam, kurš jūtās apjucis savās attiecībās ar sevi pašu. Zināšanas ir galvenais spēks, kas pieejams cilvēkam, bet problēmas būtības izpratne ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos no šīs problēmas.