Azartspēļu legālā statusa dēļ jebkuras Latvijas pilsētas centrā slejas viena vai vairākas tā dēvētās laimētavas. Spožie uzraksti un spēļu automātu reklāmas cenšas pārliecināt, ka, ieejot pa durvīm, nonāksi īstā dārgumu alā, taču patiesība visbiežāk ir cita: lielam skaitam jauno apmeklētāju pirmā likme izrādās liktenīga. Kā ir realitātē? Par to piekrita pastāstīt sadraudzības “Anonīmie Spēlmaņi” loceklis Renārs (37, vārds mainīts). Viņš spēlei ziedoja savu ģimeni, pretī nedabūjot itin neko no laimētavu plakātos solītā.
“Atmiņā aust, ka pirmo reizi azartspēļu iestādē nonācu aptuveni 15 gadu vecumā. Tad tur neprasīja ne vecumu, ne ko citu – vienkārši gāju līdzi vecākiem,” stāsta Renārs. Šīs ir viņa pirmās atmiņas par savas dzīves destruktīvāko posmu.
“Kad mācījos 9.klasē, uz azartspēļu zālēm gājām kopā ar draugiem. Parasti nedēļas nogalēs. Blakus bija arī alkohols – uztvērām to visu kā tādu izklaidi, relaksācijas veidu,” piebilst Renārs. Atšķirībā no draugiem, viņš pats spēles procesam pieķēries daudz ciešāk. Vēlāk Renārs uz laimētavu sācis iet viens pats un ne tikai pa sestdienām, svētdienām.
“Viens sāku spēlēt aptuveni 19 gadu vecumā. Tad arī sāku to no visiem slēpt. Sākās pirmie meli naudas līdzekļu iegūšanai, tika melots gan vecākiem, gan paziņām, gan draugiem. Principā tas bija tas brīdis, kad sākās intensīvā spēle. Visas domas bija tikai un vienīgi par naudu un kā dabūt tik daudz, lai varētu uzspēlēt. Sāka pazust hobiji – sports, makšķerēšana, grāmatas. Tas viss kļuva mazsvarīgs, pazuda pat interese par pretējo dzimumu. 25 gados mani vairs neinteresēja nekas cits. Šajā laikā sāku arī strādāt, kļuva daudz smagāk,” atklāti stāsta Renārs.
“Darbā es ilgi nevarēju noturēties. Visu laiku bija kaut kādas problēmas, un naudu vajadzēja tūlīt. Maki tika zaudēti… Tie meli, kurus izdomāju, bija vienkārši fantastiski. Izdoma strādāja nevainojami – ieraugot cilvēku, es dažās sekundēs varēju izdomāt visdažādākos melus un iegūt līdzekļus,” turpina Renārs.
Viņa dzīvesveida dīvainības nav gājušas secen nedz viņam pašam, nedz arī tuviniekiem. Vecāki, pie kuriem viņš tolaik joprojām dzīvojis, esot pamanījuši, ka kaut kas nav kārtībā: dēls it kā strādā, atsevišķas dzīvesvietas vai citu izmaksu nav, taču naudas vienmēr trūkst.
“Tad es no viņiem sāku visu laiku zagt,” atzīst Renārs, “ņēmu no maka, no kabatām. Tā kļuva par apsēstību. Labi sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, taču, tiklīdz es dabūju naudu, kājas pašas automātiski gāja spēlēt. Meliem nebija robežu, baiļu arī nebija – ja senči istabā bija aizņemti ar TV skatīšanos, varēju vienkārši paņemt somu, iznest no istabas un izņemt visu maka saturu.”
Cilvēki, kuri Renāram izteikuši piezīmes par viņa aizraušanos, acumirklī nonākuši viņa melnajā sarakstā: “Tie kļuva par maniem ienaidniekiem. Man šķita, ka viņi man traucē dzīvot. Viņi man maisās pa kājām, un tas ir iemesls, lai es varētu iet un spēlēt.”
Atšķirībā no tuviniekiem, spēļu zāļu darbinieki Renāram nav iebilduši nevienu reizi. “Tur iekšā visi vienmēr ir laipni, smaida, tiek pienests padzerties, paēst – notiek viss, lai tikai tu tur paliktu ilgāk. Logi ir necaurskatāmi vai to nav vispār. Pie sienām nekur nav pulksteņu. Esot tur, es aizmirsu par visu pārējo. Ja bija doma ieskriet vien uz piecām minūtēm, tas tā nekad nenotika,” atceras Renārs.
Viņš atklāj, ka reizēm laimētavas telpās pavadījis no rīta līdz nākošajam rītam, izdzerot lielu daudzumu kafijas un beigās attopoties pie izsmēķētu cigarešu kaudzes un kārtējās zaudējuma sajūtas. Piekopjot šādu režīmu, divu gadu laikā sarukusi arī Renāra veselība un pazaudēta līdz tam sportiskā figūra.
Renārs nešaubās, ka azartspēļu industrijā strādājošie spēj uz aci noteikt tos, kuriem ir problēma, taču tas viņiem esot darbs. “Aizrādīt jau īsti nav jēgas. Tie, kuri aizrāda, acumirklī kļūst par ienaidniekiem. Nekāda labuma no tā nav, ja vien tu pats nevēlies mainīties,” piebilst Renārs.
Savās problēmās spēļu zāļu darbiniekus viņš nevaino, taču atzīst, ka azartspēles Latvijā vajadzēja aizliegt jau deviņdesmito gadu sākumā, kad šāda iecere bija.
Pienāca brīdis, kad naudai Renāra acīs pazuda vērtība – banknotes kļuva par papīriņiem, kuri dod iespēju uzspēlēt. Neģēlīgā sistēma, ar kuras palīdzību viņš regulāri tika pie līdzekļiem azartspēļu alku apmierināšanai, strādāja nevainojami, un punktu viņa iznīcinošajai rīcībai nespēja pielikt pat laulības ar mīļoto sievieti un ģimenes pieaugums – meitiņa.
“Ģimene bija, taču, rupji sakot, savu ģimeni nospēlēju. Sieva vairs nevarēja to izturēt un pārvācās ar visu bērnu dzīvot citur. Apprecējos 28 gadu vecumā, iepazināmies kādā interneta portālā. Brīnums gan bija, ka vispār izbrīvēju laiku, lai aizbrauktu uz to tikšanos, jo parasti jau spēlējot brīva laika nebija,” atceras Renārs.
Sieva viņu pameta brīdī, kad kreditori uzsāka darbības, lai atņemtu ģimenei mitekli. Renārs sākotnēji laicīgi veica kredītmaksājumus, taču, kā pats atzīst, kādā brīdī sapratis, ka tam visam aiziet pārāk daudz naudas – naudas, ar kuru varētu spēlēt. Kreditoru brīdinājuma vēstuļu slēpšana, protams, nevarēja ilgt mūžīgi.
Pazaudējot ģimeni, uz kādu mēnesi Renāram pazudusi arī vēlme uzspēlēt. Otrreiz šāds miera periods iestājies, kad viņš sastapis savu otro sievu: “Biju skaidrā ne vairāk kā divus mēnešus. Otrā – tagadējā sieva – mani nekad tā arī nepieķēra. Naudu no viņas es nezagu, taču ļoti cītīgi slēpu notiekošo…”
Tieši otrajā laulībā Renārs sasniedzis lūzuma punktu. Tas bijis negaidīti: “Viss nāca klajā, kad nonācu likumsargu redzeslokā. Tas notika tādēļ, ka manā toreizējā darbavietā tika atklāta mana krāpšanās shēma. Par visu uzzināja arī sieva, viņa bija šokā, ļoti ilgi raudāja. Tikai pēc šī visa es sapratu, ka kaut kas ir jādara, ka tā vairs nevar!”
Lai arī sākotnējā Renāra dzīvesbiedres reakcija bija nosodījums, atgūstoties no nepatīkamā pārsteiguma, tieši viņa skubinājusi savu vīrieti meklēt palīdzību pie speciālistiem.
“Ar viņas palīdzību atradu sev piemērotu ārstniecības iestādi. Kā spēlmanis biju nospēlējis visu naudu, bija lieli parādi. Vienu mēnesi ilgā ārstēšanās programma maksāja gandrīz 1000 eiro,” stāsta Renārs, “šajā mēnesī sapratu daudz. Iemācījos, ka atkarība no azartspēlēm ir diezgan nopietna jūtu slimība. Atklāju, ka man bija pazudušas visas emocijas, nebija gandrīz nekādu jūtu. Bija tikai viens mērķis – iet un spēlēt. Dzimšanas dienas, bērns, ar kuru joprojām praktiski netiekamies, – tas viss bija otršķirīgs, neinteresēja.”
Neilgu laiku pirms incidenta ar policiju, esot postošās atkarības zenītā, pagaisuši arī Renāra cēlie sapņi – vairs nebija domu par ģimenes apdāvināšanu, gribējās atspēlēties, atgūt visu, kas zaudēts. Viņš atzīst, ka, ja nebūtu uzsācis ārstēšanos un nebūtu pieteicies sadraudzībā “Anonīmie Spēlmaņi”, visticamāk, dzīvotu zem tilta vai nedzīvotu vispār.
Avots: http://lat.mixnews.lv/