Uz izmeklēšanu tajā dienā viņi gāja kopā. “Jums būs puika, tikai nepilnvērtīgs… viņam neattīstīsies rociņas un visi iekšējie orgāni ir palielināti….”
Pēc tam ārsts ilgi pārliecināja bēdu sagrautos vecākus: “Jūs saprotiet, ka tas ir krusts uz visu dzīvi?! Bērns – kroplis!” – ārsts skaldīja kā ar nazi, – “Uz jums rādīs ar pirkstiem! Jūs strādāsiet tikai zālēm un lūgsiet Dievu, lai viņš ātrāk nomirtu!”
Oļesja raudāja, bet Žeņa bija sažņaudzis galdu tik stipri, ka pirksti bija kļuvuši balti. …”ziniet, taisām mākslīgās dzemdības un viss beigsies” – pārliecināja ārsts. “Nē!” Oļesja uztrūkās, izdzirdot vīra kliedzienu: “Mēs dzemdēsim!” un viņa piekrītoši māja ar galvu…. “ Jūsu darīšana,”- ārsts pasniedz papīra lapu, – “Rakstiet, ka jūs esiet informēti. Lai pēc tam nav pretenziju.”
Nemiera pilnie gaidīšanas mēneši vilkās lēni. Oļesja stundām ilgi sēdēja pie loga un vēroja, kā smilšu kastē spēlējas bērni. Met bumbu, brauc ar riteni… “Ak Dievs, kā gan mans puisītis turēs bumbu?” – viņa domāja. Žeņa centās cik varēja. Pārtaisīja otro guļamistabu par bērnistabu. Pats uztaisīja gultiņu. Viņš centās nedomāt par slikto, lai neuztrauktu sievu. Aukstā decembra naktī Oļesjai nogāja ūdeņi. Žeņa aizveda viņu uz dzemdību namu, bet pēc tam, notrausis sniegu no soliņa, paņēma Oļesjas jaku un apsēdās.
Pēc trim stundām dzemdību namu pieskandināja skanīgs brēciens. “Jums ir meitenīte!” un mazo silto kamoliņu uzlika Oļesjai uz krūtīm. Bet rociņas… rociņas ir….
Ārste izgāja pagalmā un tur viņa ieraudzīja Žeņu. “Jums ir meita! Apsveicu! Un viņa ir vesela!” Žeņa stāvēja un skatījās uz to vietu, kur stāvēja ārsts. “Normāla….” – skanēja viņam deniņos.
Vēlāk izmeklējumi pierādīs, ka Nadja ir pilnīgi vesela. Bet Oļesjai ārsti atklāja lielu fibromu. Iespējams, tieši to ārsti arī ieraudzīja toreiz. Oļesju izoperēja ātri, tikai visu vajadzēja izņemt. Oļeska glāstīja gulošās meitiņas matiņus un ar šausmām domāja, kas būtu, ja viņa tad būtu padevusies ārsta pierunāšanai….
Un ko jūs domājiet par tādām situācijām ar ārstiem?
Avots: abiem.lv