Brenē Brauna ir Hjūstonas universitātes pētniece, profesore un rakstniece. Balstoties savos pētījumos, viņa sarakstījusi vairākas grāmatas par tādām tēmām kā kauns un vainas izjūta, ievainojamība un autentiskums. Lasi viņas sacīto par piedošanu.
Jau desmit gadus es rakstu par kaunu, vainas sajūtu, neaizsargātību, bieži apejot piedošanu. Kāpēc? Atrast saikni starp iepriekš minētajām negācijām un piedošanu nebija viegli. Es guvu daudz zināšanu, tomēr bija ārkārtīgi grūti aprakstīt saikni starp piedošanu un kaunu, vainas sajūtu, neaizsargātību. Vistuvāk par piedošanas tēmu es nonācu ar grāmatas “Nepilnības dāvanas” (Gifts of Imperfection) starpniecību. Man šķita, ka es sāku ķert ideju aiz astes, tomēr drīz vien manas domas diezgan drastiskā veidā tika atspēkotas.
Reiz es dzirdēju stāstu par piedošanu. Džo runāja par savām attiecībām, kas balansēja uz šķiršanās robežas. Sieva uzzināja, ka vīrs krāpj. Abi laulātie bija izmisumā par to, ka laulība irst, bet sieva nespēja piedot krāpšanu. Tāpat arī Džo sev nespēja piedot.
Džo teica: “Lai spētu sev piedot, jums jāsamierinās ar domu, ka kaut kas nomirs. Lai notiktu piedošanu, kaut kam ir jāmirst. Un jums būs jāskumst, tāds ir cikls.” Pēc šī teikuma visi puzles gabaliņi savienojās vienotā attēlā. Piedot ir ārkārtīgi grūti, jo piedošanas ceļš ir klāts ar nāvi un skumjām. Es centos uz piedošanu lūkoties caur devību un mīlestību, bet nekas nesanāca. Vajadzēja lūkoties citādi. Iespējams, jums būs jāatvadās no cerībām un sapņiem. Iespējams, būs jāatsakās no varas, kuru sniedza pareizības sajūta. Vai arī jāaizmirst cerības.
Jau vairākus gadus es atkal un atkal pētīju piedošanas tēmu, lai ieraudzītu jaunas perspektīvas. Es intervēju cilvēkus, rakos pa grāmatām un uzdevu sev dažādus jautājumus. Mani nepārsteidza tas, ka empīriskie pētījumi piedošanu traktē kā emocionālu, garīgu un fizisku stāvokli. Apstiprinājumu šim faktam es atradu Desmonda Tutu grāmatā “Piedošanas grāmata” (The Book of Forgiving: The Fourfold Path for Healing Ourselves and Our World), ko autors sarakstījis kopā ar savu meitu.
Tutu ir brīnišķīgs cilvēks. Viņš ir ieguvis Nobela Miera prēmiju un grāmata uz mani atstāja tādu iespaidu, kādu man grūti aprakstīt. Varu tikai ieteikt to izlasīt. Grāmata ne tikai apstiprina Džo sacīto par to, kā darbojas piedošana, bet runā arī par tādām tēmām kā kaunu, drosmi un neaizsargātību. Tutu raksta: “Piedošana ne pavisam nav altruisms, bet drīzāk noteikta egoisma forma. Šajā procesā liela loma ir gan naidam, gan dusmām. Emocijas tikai apstiprina, ka esam dzīvi. Pat vairāk: dziļums ar kādi esam spējīgi mīlēt, kā likums, ir salīdzināms ar dusmu dziļumu. Nevajag sevi ienīst par šīm sajūtām, ko izjūtam pret cilvēkiem, kas pastrādājuši ko briesmīgu. Runājot par piedošanu, es ticu, ka šajā procesā sastopam arī labāko versiju par sevi. Šī versija ir labāka par to, kurā ir norītas dusmas un naids. Palikt šajā stāvoklī nozīmē upurēt sevi, kļūt atkarīgam no pretinieka. Bet ja atradīsiet sevī spēku piedot, tad vairs nebūsiet no tā atkarīgi. Jūs virzāties uz priekšu, kā arī palīdzēsiet pretiniekam kļūt par sevis labāko versiju.”
Piedošana nav aizmiršana, tā nav izvairīšanās no atbildības vai attaisnošana. Tā ir mūsu atgriešanās pie dzīves. Bieži vien mēs meklējam vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, šaubāmies par saviem spēkiem, ļaujamies bailēm un pārāk ātri padodamies. Es neesmu satikusi cilvēku, kuram piedošana būtu bijusi vienkārša. Gan piedošana citiem, gan piedošana sev. Ģimenē un attiecībās mēs cits citu mīlam, kā arī regulāri viens otram darām pāri. Bet jautājums ir tāds – kam ir jānomirst, lai dotu iespēju attiecībām?