“Es ilgi domāju par to, vai maz ir vērts šo rakstu rakstīt un izteikt savas domas, jo nevēlos vairot negatīvo, bet man tā ir sakrājies, ka tomēr vēlos beidzot izteikties.
Pirmkārt: Es esmu aizgājusi no darba un bez zvaigznītēm varu pateikt visu, ko domāju, nebaidoties par to, ka mani atlaidīs. Otrkārt: Es vēlos, lai vismaz kādam cilvēkam šis aizķerās un liek aizdomāties, iespējams pat mainīt attieksmi. Muļķīgi uz ko tādu cerēt, bet ja nu tomēr.
Un ja nu kas, par mani vairs neiegruzaties, jūtos super un man viss ir super. Es tikai izklāstu savu ne visai patīkamu dzīves pieredzi.
«Tātad, kā jau vairums zina, es iepriekš strādāju apģērbu veikalā “H&M”. Sākot šo darbu brīnumus negaidīju, jo klientu apkalpošana nekad nav bijusi medus maize. Ir jau iepriekšēja pieredze. Un tomēr, visam ir robežas. Pacietība nav bezgalīga. Jāatzīst, ka es esmu ļoti jūtīga un emocionāla, bet ar laiku var norūdīties un šo to pieciest. Mana ikdiena bija pazemojumu pilna, bet uztvēru to kā normu, jo tāda taču ir tā klientu apkalpošana. Lai vai ar kādiem klientiem nācās sastapties, biju jauka, smaidīga, centos darīt visu, lai klients izietu no veikala ar labu garastāvokli. Reizēm klienti centās man iziet cauri, jo acīmredzams, ka biju neredzama, un pat neuzskatīja par vajadzīgu atvainoties.»
Priekš kam? Es esmu tikai pārdevējs, nekas vairāk. Reizēm mani bakstīja ar pirkstu vai saukāja par “eu”, tas normāli, var pierast. Reizēm bija jāklausās par to cik nekārtīga ir zāle, lai gan kārtots tiek visu laiku. Tikai kamēr esmu salocījusi bikses uz viena galda, otrs ir jau savandīts. Tad vēl neapmierinātība par to, ka nevar vilkt drēbes nost no manekena un pavisam noteikti, ja es pagados šim klientam ceļā – es esmu vainīga. Bet, well, tādi nu ir noteikumi, nevaru raut nost visu ko kādai cacai sagribās. Nu padomājiet loģiski, manekens ir veikala preces prezentēšana, kā izskatīsies pliks manekens? Un nē, tas nav mans uzdevums tos pārģērbt un domāt jaunus autiftus, ikreiz kad kādam sagribēsies pielaikot – tas ir vizuāļu darbs. Un galu galā, sekoju norādījumiem, kādus man dod. Sistēma vienkārša – piesakies rindā un, kad manekenam tiek mainīts autfits, tad dabūsi savu lupatu.
Un ak jā, pielaikošanas kabīnes. Tās ir the best! Mīlu vienkārši! Vislabākās dienas bija tad kad daudz cilvēku, tad tu visu laiku klausies neapmierinātībās par to, ka ir rindas, vai tiešām darbiniece nevar kaut ko darīt, utt. Arī par to, ka pielaikošanas kabīnēs ir nekārtīgs un, ka samestas drēbes. Mm, interesanti, kas tur tās drēbes tā atstājis? Visu laiku izvācu kabīnes, bet ne vienmēr var paspēt visu, it īpaši ja reizē iziet piecas cacas un jaunas piecas iet iekšā, jo ja nebūsi postenī, 100% uz galda gaidīs kaudze drēbju. Jā, vari atkārtot kā papagailis – “Lūdzu pakariniet drēbītes šeit” un vēl norādi, kur ir “šeit” pieklājīgi un all that shit. Tāpat tev uzmetīs uz galvas. Es nesaku, ka ir super skaisti jāsakarina, bet nu tik daudz lai, var uzkarināt uz stalažiņas, kamēr kārtoju citas drēbes.
«Un ak jā, tie skaistumi ko atstāj kabīnēs. “Lielās dāmas”! Ar ko lai sāk? Hmm… Varbūt ar tonālo vai lūpeni nosmērētām drēbēm? Par kurām pēc tam sūdzas, cik nekvalitatīvas un netīras drēbes tiek pārdotas. Vai arī par bodijiem un veļu, kura piedodiet, atvainojiet ir nosmērēta ar meņkām un ko tik vēl ne… Vai arī izlietotas paketes, kuras tiek līmētas pie spoguļa? Vai netīras salvetes un tamponi, kas tiek nomesti turpat? Vai kafijas krūzes, pudeles, visādi sūdi? Es varu saukt un saukt… Un arī tas, ka L izmēra sieviete cenšās ielīst S izmērā, tik izmisīgi, ka izplīst visas vīles. Vai standarts, vazājas pa zāli ar garu, greznu kleitu un sapņaini lūr apkārt, velkot to pa zemi un smērējot, iespējams pat uztaisot caurumu, netīšām uzkāpjot. Un stabili, nākamais klients brauks tev augumā par to cik nekvalitatīvas un netīras drēbes tiek tirgotas.»
Ir arī šie regulārie klienti, kuri tā vai šķiet katru dienu nāk ar domu – “Nu ko, padirsināsim šodien kādu, m?”
Nē, nopietni. Tās nav manas iedomātas vai pārspīlētas sajūtas. Bija viena kliente, kura katru reizi izvēlējās kādu ko izmantot kā pakalpiņu, lai šis skraida pakaļ, ņem rokās kaudzi drēbju, ko dāma izvēlējusi un ilgi meklē šīs lietas, kas nav visai jauki pārdevējam, turēt to visu visu laiku rokās un iebremzēt citus darbus, zinot cik šis pasāciens ir bezjēdzīgs. Un noteikti izjautā par sastāvu, occasion, vai viņai piestāvētu, utt. Kādēļ bezjēdzīgs? Jo šī kundze liek atlikt šīs lietas, bet nekad nenopērk, Pat ja brīnumainā kārtā kādreiz nopērk, esi drošs, nāks atgriezt.
Un tas ir tikai viens piemērs.
Kur nu vēl tie bezkaunīgie cilvēki, kuri ienāk veikalā piecas minūtes pirms slēgšanas un visu sāk vandīt un reizēm pat kaudzi paņem uz pielaikošanas kabīni. Un atļaujas vēl uzbraukt par to, ka redz neesi super smaidīgs. Well, kā būtu ar ej nahuj? Varbūt arī man ir vēlme doties mājās, nevis pēc tam vēl stundu to miskasti vākt un likt pa vietām?
Pie kasēm arī ir diezgan fun. Ņemot vērā to, ka esmu diezgan ilgi nostrādājusi, apkalpoju ātri. Varētu nakts vidū pamosties un to visu izdarīt kā robots – žik un gatavs. Bet vienalga atrodas klienti, kuriem šķiet, ka vajag ātrāk un tad sākas nervoza sišana ar nagiem pa virsmu, uhh kā tas derdzas… Vai arī ka visu laiku atgādina – neaizmirsti noņemt pīkstuli, neaizmirsti to… Aizveries ,lūdzu, kad esmu kaut ko izdarījusi ne tā, ka man te tagad izsaka norādes? Es zinu kas, man jādara, ok?
Vai arī pēkšņš šoks par to, ka prece nemaksā 5 eur, jo redz uzlikta zīme, ka viss maksā 5 eur. Aizejam līdz vietai, kur vainīgā zīme atrodās un atklājās, ka ir rakstīts “no 5 eur”. Ok, es saprotu, ka šīs zīmes savā ziņā ir reklāmas triks un ieraugot 5, klients negrib redzēts šo “no”, bet nevainojiet pārdevējus, ok?
Tā ir ikdiena, klausīties par to cik preces ir neadekvāti dārgas vai cenas neatbilst uz stenda rakstītajam. Well, ir reizes, kad klients aiz slinkuma iegrūž preci ne tajā vietā, kur tai jāstāv un tā nu var gadīties, ka prece bez atlaides atrodas pie atlaižu precēm. Nu tā loģiski padomājiet, veikalā ir kaudzēm drēbju un vai ir iespējams katru sīkumu izvaktēt? Es varētu saukt un saukt pretenzijas un negatīvus komentārus, ko esmu dzirdējusi, bet es domāju, ka doma ir skaidra. Pārdevēji arī ir tikai cilvēki un nevajag gaidīt nez ko un izturēties kā pret sūdiem. Runa nav tur par kaut kādu super īpašu attieksmi, tikai par normālu, elementāru pieklājību.
Pat pirms es pastrādāju apģērbu veikalā, nekad neatstāju nekārtīgu pielaikošanas kabīni un vismaz kaut kā sakarināju drēbes, lai nebūtu jauzmet uz galda, jo es tā esmu audzināta un man vienmēr ir bijusi sajūta, ka tas parāda kāda es cūka esmu, ja tā varu izdarīt. Kur nu vēl runāt par savu sliktā garastāvokļa izgāšanu uz kādu darbinieku? Laikam es vienkārši esmu tā audzināta un man šķiet tikai normāli uzvesties pieklājīgi un cienīt apkārtējos. Vai tas ir apģērbu veikals, vai kafene, vienalga. Tie visi ir tādi paši cilvēki kā es. Visvairāk mani fascinē “Lielās sabiedrības dāmas”, kas sevi uzskata par kaut ko vairāk maka biezuma dēļ (piemetināšu, ka lielākā daļa pašas šo naudu nenopelna) un tādēļ uzskata, ka var pazemot citus. Lai gan tai pašā laikā aiz sevis atstāj tādu cūku kūti, ka vemt gribās. Kur tad te lielais uztraukums par statusu un ko kāds padomās? Bet ak jā, es aizmirsu, darbinieki tak ir nekas. Tie nav cilvēki, tie ir kalpi. Nu tā, es varētu vēl daudz ko par šo visu pateikt, bet ja godīgi man pretīgi paliek šo visu atceroties un es vienkārši atkal palieku dusmīga un izjūtu riebumu. Un šis ir vislielākais iemesls tam, kādēļ pametu šo darbu – klienta izturēšanās pret darbinieku.
Protams, liels faktors ir arī slodze, man pat sākās dažādas veselības problēmas. Sākot ar to, ka tīri dēļ tā, ka jutos morāli slikti, sāku biežāk slimot, jo ik reiz kad bija jāiet uz darbu, man patiešām palika slikti. Man tik ļoti negribējās tur atrasties, ka pat mans organisms sāka protestēt. Stress nav joka lieta. Esmu tik daudzus dzirdējusi sakām – “Pff, kas tas par darbu, locīt drēbītes?” Nu, jūsu zināšanai ir daudz citu pienākumu. Un arī stāvēt kājās visu dienu nav viegli, vai nēsāt drēbes pa vietām, vai locīt džinsu kalnus, vai vākt visus tos sūdus, vai stumt smagus reilus, vai cilāt kastes noliktavā, utt. Nē, es teikšu, ka nav viegli gan. Plus, atceraties morālo slodzi, par kuru arī še uzrakstīju pāris rindiņas.
«Es neesmu nekāds robots un lai vai cik pieredzējusi nebūtu, visam ir robežas. Nevar paciest to, ka diendienā pret tevi izturas kā pret pēdējo sūdu un tai pat laikā saglabāt pozitīvu un jauku attieksmi. Tas nav normāli. Kādēļ vispār klientu apkalpošanai jābūt tik nepatīkamam darbam? Kādēļ darbiniekiem jālien no ādas laukā, lai izpatiktu kaut kādiem uzpūtīgiem, pretīgiem kretīnu gabaliem? Es pat neteiktu, ka samaksa ir tā vērta, lai sev tā bendētu nervus. Būtībā nekāda nauda nav tā pazemojuma vērta.»
Visbiedējošākais ir tas, kā es pārvērtos šajā darbā. Mani sāka uzmundrināt rupju vārdu izbļaušana prātā uz klientiem, kas pret mani izturējās kretīniski. Un vispār tas, kādas reibeklības pie sevis domāju, tas tiešām ir baisi. Tas, ka pats vari pārvērsties par lielu baisu bubuli.
Kādēļ cilvēki nevar būt vienkārši cilvēcīgāki un aizdomāties, ka arī darbinieki ir cilvēki, kuri cenšās nopelnīt sev iztiku tāpat kā visi citi? Nu padomājiet! Un varbūt arī ko mainiet. Padomājiet vai kādam ar savu attieksmi nebendējat dzīvi, jo no sirds saku, šis darbs mani darīja patiesi nelaimīgu. Bija reizes, kad pēc darba mājās nācu pat raudādama.
Jebkurā gadījumā, es sev esmu apsolījusi, ka mūžā vairs sev nedarīšu pāri un nestrādāšu šādu darbu. Lai vai kā, ticu, ka vienmēr var atrast ko labāku. Es sevi pārāk mīlu un saudzēju un negribu palikt par bezjūtīgu robotu, kas smaida ar muti, bet acīm vairs ne. Lai šis jums visiem liek aizdomāties un nu moška nebendējiet dzīvi cilvēkiem.
*P.s.
Kopš aizgāju no darba, jūtos lieliski! Bet tā jau laikam vienmēr ir.”