Politiski aktīvā juriste Ieva Brante vairāk nekā pusgadu pēc traģēdijas atklājusi, kāds bijis viņas mazdēliņa pēkšņās aiziešanas iemesls, atklāti pastāstot par ģimenē notikušo nelaimi.
“Tas datums – 29. janvāris – ir iegravēts manā prātā,” Brante saka intervijā žurnālam “OK!”
“Todien mazais Kārlītis bija pie mums, pavadījām kopā burvīgu dienu. Pēc trim stundām viņa vairs nebija. Meita nolika mazo gulēt, un vienā brīdī viņš pārtrauca elpot. Bērniņš bija absolūti vesels, pirms dažām stundām joņoja pa pludmali. Un tad aizmiga… Šķita, ka tavā istabā kāds pēkšņi izslēdzis gaismu un tu tā arī stāvi tumsā, nesaprotot, kas notiek.”
Pati Brante bijusi sporta zālē, kad viņai piezvanīts. “Kārlītis bija vēl silts. Ātrie jau bija bijuši un reģistrējuši faktu, bet es turpināju mazo elpināt. Un turpinātu tāpat darīt arī šodien, arī rīt.
Tādos gadījumos ierodas policija – tā tam ir jābūt. Inspektors man teica – Brantes kundze, man jums jāpasaka, ka par notikušo jau zina ministrs un mūsu priekšnieks, zina arī mediji. Prasīju – tāpēc, ka es esmu Brante? Jā!”
Tajā brīdī sapratu, ka man tas jāpaziņo publiski, jo, ja to neizdarīšu es, var sākties visādas peripetijas. Piedod, tāda ir dzīve – nelabvēļi izmantos visu, lai aplietu otru ar samazgām. Pēc tam nevienu neinteresēs, kā bija patiesībā. Tajā pašā dienā nomainīju Facebook bildi un paziņoju par sērām. Protams, bērniņam veica ekspertīzi, jo neviens nesaprata, kas ir noticis. Ekspertīze noteica, ka gripas komplikāciju dēļ bērnam pārstājušas darboties plaušas. No tā brīža ir pagājis pusgads. Skatos uz savu meitu un saprotu, ka viņa ir stiprāka par mani.
Mans vienīgais lūgums bija, lai man nesaka – turies! Tas ir vispretīgākais vārds. Un vēl – lai, katru reizi satiekot, man neķeras ap kaklu. Tu mēģini dzīvot, tu savaldies, tu centies iet tālāk, bet kāds atkal un atkal metas tev virsū – es zinu, ka tev ir grūti, bet man vajadzēja tevi apskaut! WTF, tev vajadzēja… Tad ej un apskauj stabu! Biju diezgan asa un Facebook ierakstīju – ja mani satiek, lai liek mieru. Daži to uztvēra kā noteikumu, bet – lai tā būtu. Man ir tiesības uz savu telpu, lūdzu, cieniet manu izvēli! Neviens draugs, pat vistuvākais, nav nācis man klāt, lai apmierinātu savu interesi. Tagad stāstu to pirmo reizi – neviens līdz šim brīdim nav zinājis Kārlīša aiziešanas iemeslu.”
Avots: focus.lv