1949. gada 25. marts bija smaga diena daudzām, jo daudzām latviešu ģimenēm. Notikumus atceras Velta Cifersone (tagad Zalcmane) un Inta Dauka (tagad Turka).
Velta Zalcmane:
Nāca 1949. gads. Izvešanas diena. Onkulis sēdēja, lāpīja kurpes. Iebrauca miliči, zaldātu drēbēs. Toreiz tā sauca: “augšā puļķītis…” , tādas formas viņiem bija. Viņi sita onkuli, salauza ribas, pārsita galvu: “Pasaki, kur tavs brālis!” Viņš gulēja bezsamaņā. Man no bailēm valoda bija aptrūkusi. Tante aizskrēja uz Rugājiem pēc palīdzības. Onkuli sasita, bezsamaņā atstāja gulošu un aizbrauca. Tāds bija 25. marts 1949. gadā.
Viņi gribēja atrast manu tēvu. Kur mans tēvs? Un brālim jāzinot, kur ir brālis. Viņu sita, viņam salauza ribas, galva bija pārsista. Viņš vecs, sirms bija. Viņam toreiz bija jau daudz gadu. Tas bija šausmīgi – to visu redzēt, visu pārdzīvot. Kad es vēl gāju skolā, bija tāds moments. Atnāk kāds zaldātu vai miliču drēbēs ģērbies, nezinu vairs, ar automātu rokā, ienāk klasē, un man bija jāiet uz miliciju parādīt, vai nošautais cilvēks, ar striķi kaklā piesiets pie smagās mašīnas, pa zemi pie milicijas atvilkts – vai tas nav mans tēvs.
Nu, protams, tur nebija mana tēva. Bet tas ir šausmīgi, ja tādu pusaudzi kā noziedznieku vadā uz priekšu un atpakaļ. Ko es biju noziegusies, par ko man tāds sods? To visu mūžu es esmu jutusi līdz šai dienai. Šausmīgi. Tās atmiņas ir šausmīgas. Es nevienam, pat vislielākam ienaidniekam to nenovēlu.
Savukārt Inta stāsta:
To nevar aizmirst. Kamēr dzīvošu, tikmēr atcerēšos. 1941.-1949.gadi bija visārprātīgākie. Un kā bija šķirties no mājām? Krievs mūs ietrieca mašīnā, tev vairs nepieder nekas. Bet mums bija kažoki, aitādas un viss kas cits. Viss tika noņemts. Krievi sargāja mašīnu. Teica, ka drēbēm vairs nav vietas. Mammiņa tā raudāja! Sibīrijā viņa teica- ja viens kažoks būtu bijis līdzi, nebūtu jānosalst. Tas bija kā murgs. Neticas, ka pagājuši 60 gadi, liekas, nupat tas notika. Tas ir kaut kas neiedomājams. Cerams, ka tas vairs neatkārtosies.
Avots: sibirijasberni.lv