Šie ir labākie Dziesmu un deju svētki, kādus es savas dzīves laikā esmu piedzīvojis. Sākot no sirsnīgā un cilvēcīgi saliedējošā atklāšanas koncerta, sirdi augšupceļošā garīgās mūzikas svētvakara Doma baznīcā, mākslinieciski vērienīgā vokālsimfoniskās mūzikas notikuma Arēnā Rīgā, galvu reibinošā deju lieluzveduma, kā arī viennozīmīgi veiksmīgā noslēguma koncerta Mežaparkā. Šeit es novēroju jaunu gaumes, spēju un jaudas mijiedarbi. Jau pašā pamatā – ar Austra Mailīša atmodināto estrādi, mani iejūsmoja itin viss – programmas uzbūve (bravo Mārtiņam Klišānam), scenogrāfijas – kas smalki nostrādāta no skatuves ietērpa līdz gaismu partitūrai un kora mapītēm. Ārkārtīgi spēcīga un pamatota šķita arī koncerta režija, saturiskā attīstība, šeit noliecu galvu Uģa Brikmaņa priekšā.
Man šķiet, mēs esam atraduši īsceļu uz sevi. Esam tikuši tuvāk savam kodolam, mums beidzot ir spīts, krampis un stāja arī brīvā Latvijā, ne tikai ilgās un cerībās uz to.
Muļķīga pārpratuma dēļ es šodien paliku bez savas koncerta aproces un netiku klātienē izbaudīt svētku noslēguma brīnumu. Bet tas mani neapstādināja svinēt šo laimīgo iespēju būt daļai no mūsu kopības. Es baudīju skaistu un patiesu koncerta atspoguļojumu Latvijas Televīzijā. Šai iespējā gribu pateikt paldies arī visiem tiem rūķīšiem, kas Dziesmusvētku maģisko rituālu un tā spēku atnesa uz mājām, kurās mīt tie, kam nebija iespējas šo visu pieredzēt Mežaparkā.
Svētki, kas sadziedē lauztās priedes, kas par lepnām spēka zīmēm pārvērš rētas. Vairas Vīķes – Feibergas reiz teiktie vārdi ar gadiem tiek pamazām saklausīti un novērtēti – mēs, draugi, esam diženi, mēs esam vareni. Tas ir nākotnes spēks. Sveiks lai tas dzīvo! Mūžīgi.
Jānis Šipkēvics