Pēc krīzes centra ”Marta” izteikumiem par raidījumu ”Caur ērkšķiem uz..”, tā autori un dalībnieces atbildējušas uz kritiku.
Aija Strazdiņa: sociālā raidījuma “Caur ērkšķiem uz…” producente:
“Caur ērkšķiem uz…” ir sociāls raidījums, kas atspoguļo reālas sievietes ar patiesiem dzīves stāstiem – dalībnieces ir ne tikai pilngadīgas un lemtspējīgas personas, bet arī vienas no stiprākajām sievietēm, ko man jebkad nācies satikt. Neapskaužama pagātne, attiecību pieredze un pārdzīvotais viņas ir norūdījis, sievietēm ir nācies pieņemt dažādus lēmumus, kas radikāli mainītu viņu dzīvi, un dalība raidījumā ir vēl viens apzināts, pārdomāts solis vēlamo pārmaiņu virzienā
Sabiedrība, diemžēl, ne vienmēr novērtē tā dēvēto “sociālo riska grupu” pārstāvju spriestspējas, uzskatot šos cilvēkus, šajā gadījumā – raidījuma dalībnieces – par mazāk “attīstītiem”. Taču, ja tā būtu, Laura nebūtu ilgstoši izdzīvojusi bez pastāvīgas mājvietas, saglabājusi mīlestību un ģimeni, pārstājusi lietot alkoholu, atguvusi bērnus un veltījusi tiem nedalītas rūpes un uzmanību. Daiga nebūtu pārtraukusi vardarbīgas attiecības, pametusi ierasto vidi un ar bērniem sākusi jaunu dzīvi, Laima būtu gadiem ilgi noskatījusies, kā patēvi iekausta viņu un mazo māsu un slēptu savu seksuālo orientāciju, uzskatot, ka tas ir kas tāds, par ko jākaunas, bet Linda joprojām dzīvotu svešā vīrieša ādā, depresīvi slēpjoties no sevis un sabiedrības.
Tāpēc aicinu nenosodīt, nepieņemt pārsteidzīgus viedokļus, neskatīt dalībnieces “pēc cepurēm”, bet novērtēt pozitīvās pārmaiņas viņu dzīvē – vairākas sievietes ir atradušas dabu, uzsākušas mācības, uzlabojušas dzīves kvalitāti un atbrīvojušās no atkarībām.
Linda Šulce, “Caur ērkšķiem uz…” dalībniece:
No kā izriet šādi secinājumi, ja raidījums pat līdz pusei nav redzēts? Vēlme apslēpt patieso realitāti, kas notiek ikdienā? Ignorēt to, ka ir sievietes, kuras kaut kādu iemeslu dēļ dzīvo apstākļos, kas ir ārpus vidējo slāņu iedzīvotāju sapratnes?
Man kā vienai no raidījuma dalībniecēm ir prieks, ka tāds raidījums pie mums tapis. Lai gan nevaru skriet notikumiem pa priekšu, varu apgalvot, ka pateicoties “Caur ērkšķiem uz..”, vairākām dalībniecēm izdevās savu dzīvi mainīt. Turklāt neviena no raidījuma dalībniecēm nav rīcības nespējīga – atļauties tā runāt ir dalībnieču personiska pazemošana, turklāt publiska un oficiāla.
Laura Lula, “Caur ērkšķiem uz…” dalībniece:
Esmu gatava vērsties pret krīzes centru “Marta”, jo neviens viņiem nav devis tiesības pazemot mani un manu ģimeni, aizskarot manas sociālās normas un pašcieņu. Es neesmu nedz stulba, nedz idiote, kura ir pakļauta kādam citam vai citu viedoklim.
Krista Zvaigzne, “Caur ērkšķiem uz…” dalībniece””
Ir aizvainojoši lasīt viedokli, ka mēs, raidījuma dalībnieces, neesam domāt spējīgas. Tas, par ko runāt vai nerunāt, ir mana apzināta izvēle. “Martas” viedoklis uzliek nepilnvērtības zīmogu, pret kuru es un citas raidījuma dalībnieces vienmēr esam cīnījušās. “Caur ērkšķiem uz..” iespaidā esmu spērusi pirmos soļus jaunas dzīves virzienā, esmu atbrīvojusies no vardarbības ģimenē un smēlusies pašapziņu. Dalība raidījumā uz mani atstājusi neatsveramu un pozitīvu iespaidu.
Ieva Brante, ģimenes tiesību juriste:
Esam redzējuši vairākus TV projektus – gan par tiem, kas cīnās ar lieko svaru; gan par tiem, kas meklē sev pāri. Taču projekts “Caur ērkšķiem uz…” ir atšķirīgs. Jo ir uzdrīkstējies pateikt skaļi to, par ko klusē daudzas iestādes, amatpersonas un sabiedrība kopumā – statistikas dati par vardarbībā cietušām sievietēm un bērniem neatspoguļo patieso situāciju mūsu valstī. Sievietes klusi cieš ne tikai tāpēc, ka bailes un kauns tikt nosodītai, bet arī tāpēc, ka atbalsta un palīdzības sistēma nestrādā.
Iestāžu process ir birokratizēts, bet ar to, ko dara biedrības un brīvprātīgie iesaistoties ar saviem ierobežotiem resursiem, – ir nepietiekami. Tas, kas šobrīd ir vajadzīgs un svarīgs – nevis kritizēt televīziju par projekta izveidi, bet gan nākt klājā ar ierosinājumiem, kā uzlabot esošo situāciju un kā cīnīties par katras sievietes drošību, dodot reālu iespēju sākt no jauna.