Bībelē ir rakstīts: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Vai ir iespējams izveidot laimīgas attiecības ar cilvēku, kurš nav ticis pāri bērnības traumām un nav iemācījies mīlēt, cienīt un novērtēt pats sevi? Filosofs Marks Vaits skaidro, kāpēc romāns ar cilvēku, kuram ir zems pašvērtējums draud ar iztukšošanos un šķiršanos. Kompleksiem pilni, nepārliecināti par sevi, ar tieksmi uz spēcīgi paškritiku….dažiem no mums, īpaši tiem, kuriem ir spēcīgi attīstīta empātija un „glābēja sindroms”, liekas, ka tādi cilvēki ir vislabākie objekti mīlestībai un maigumam, un tieši ar viņiem var nodibināt ilgstošas un stabilas attiecības, kas balstītas uz pateicību un abpusēju atbalstu. Taču tas ne vienmēr tā ir. Un, lūk, kāpēc:
- Ar sevi neapmierināts partneris var mēģināt ar jūsu palīdzību aizpildīt savu iekšējo tukšumu. Iesākumā tas varbūt ir pat patīkami, jo mēs taču mīlam, ka esam kādam vajadzīgi, taču, ja tas aiziet pārāk tālu, otra cilvēka atkarība no jums var būt pārlieku smaga. Jūs sāksiet izjust to, ka viņš ciena jūs nevis kā personību, bet pēc tā, ko jūs varat viņa labā izdarīt: mierināt, paaugstināt pašvērtējumu, nodrošināt komfortu.
- Ar tādu cilvēku ir grūti komunicēt. Kā likums, viņš neadekvāti uztver jūsu vārdus un redz tajos kādu negatīvi nozīmi, tāpēc, ka projicē uz jums savu nemīlestību pret sevi. Jums nākas rūpīgi sekot līdz visam, ko jūs sakāt, vai vienkārši noslēgties sevī, tāpēc, ka jebkura komunikācija galu galā kļūst par frustrāciju. Kā piemērs, tāds partneris var slikti uztvert to, ka viņu paslavē. Vai nu noliedzot to („Nē, es no tā visa neko nejēdzu!”), vai samazinot to („Tas, ka man izdevās šoreiz, nenozīmē, ka man izdosies atkal”). Viņš var arī sākt runāt par kaut ko pilnīgi citu, aizejot prom no sarunas („Protams, bet paskaties, cik labi tas sanāk tev pašam”).
- Viņš nepieņem jūsu rūpes. Jūsu partneris var atteikties no palīdzības, kas viņam ir acīmredzami nepieciešama. Viņš var justies jūsu palīdzības un rūpju necienīgs, un uzskatīt sevi par traucēkli kaut kādās attiecību jomās. Paradokss, taču tajā pat laikā, viņš var jūs pilnīgi izvest ar dažādiem lūgumiem citās jomās. Viņš lūdz jūsu palīdzību, jūs cenšaties palīdzēt, bet viņš šo jūsu palīdzību noraida. Rezultātā jūs jūtaties vainīgs un nepilnvērtīgs šajās attiecībās. Kad jums tuvs cilvēks plānveidīgi iznīcina un pazemo sevi, tas pārvēršas par patstāvīgu sāpju avotu jums. Jūs tērējat laiku un enerģiju, lai panterī iepūstu jaunu dzīvību, bet viņš par to pat dzirdēt negrib, un turpina nodarboties ar pašīznīcināšanos.
Ko gan darīt, ka jūsu partneris ir mūžīgi nepamierināts ar sevi un pat nedomā mainīties?
Ja jūsu attiecības jau ilgst kādu laiku, visticamāk, jūs esat ļoti rūpīgs un pacietīgs cilvēks, kas pats par sevi ir ļoti labi. Taču jūs nedrīkstat aizmirst par paša vajadzībām. Jūs varat iegūt milzīgu apmierinājumu, palīdzot savam partnerim, papildus mīlestībai un pateicībai ar kuru viņš jūs atalgos. Ja viņa kompleksi jūs neuztrauc, un jūs to uztverat kā mīļu dīvainību, tad tas ir vienkārši lieliski.
Taču, ja jūs jūtat, ka pārāk daudz ziedojat partnera labā, ka jūsu spēki aiziet kā ūdens smiltīs, ka jūsu personīgās vajadzības tagad vienmēr ir otrajā plānā, tad kaut kas ir jāmaina.
Pirmkārt, ir jāsāk dialogs un jāizsaka skaļi savas rūpes. Lai ko jūs nedarītu, jūs nedrīkstat ļaut partnerim ignorēt jūsu vajadzības un likt jums justies vainīgam par to, ka nevarat viņu izraut no purva. Lai kā jūs nerūpētos par viņu, jūs nenesat atbildību par viņu un viņa dzīvi. Atcerieties par to!