Vecāku cienīšana ir viens no veiksmīgas ģimenes stūrakmeņiem. Ja bērns neuzticas vecākiem, tad viņš ir kā jauns koks bez saknēm vai plūsma bez avota.
Vecāki uzdāvināja mums dzīvību. Grūti aprakstīt, kādus līdzekļus viņi izmantoja, lai mēs būtu tādi, kādi esam. Un ko viņi gaida atbildē? Viņiem nepieciešama uzmanība, rūpes, ideāla mīlestība un visam pa priekšu cieņa (tādā veidā bērns viņiem pasakās).
Aplūkosim vārda “cieņa” nozīmi: tā ir cieņpilna sajūta, kuras pamatā ir atzīšana, cilvēka augstās kvalitātes novērtējums. Nozīmīguma, nozīmes un vērtības atzīšana, augsts novērtējums.
Un tagad padomāsim vai ir daudzas tādas ģimenes, kurās attiecības starp bērniem un pieaugušajiem ir attīstījušās lamīgi?
Visbiežāk vecāki visvairāk bērnus mīl, kad viņi ir maziņi (īpaši paklausīgos). Un lielākā daļa vecāku nekad neatzīsies, ka nemīl savu bērnu (pat sev).
Viņi pacietīgi cenšas apmierināt bērnu vajadzības. Bet aizdomāsimies par kādām vajadzībām mēs runāja? Visbiežāk tiek apmierinātas bērnu fizioloģiskās un drošības vajadzības.
Ar mīlestību toties ir problēmas. Tā tiek aizstāta ar hiperaprūpi un pārmērīga aprūpe bērnam neļauj attīstīties. Tā bērnam tiek liegta iespēja mācīties un sev uzticēties un viņi aug ar pārliecību, ka no viņiem nekas nav atkarīgs. No šādas situācijas ir divi izejas veidi – sacelšanās vai pazemība.
Pēdējā gadījumā vecāki vienmēr uzņemās bērna dzīves atbildības. Bērni tiek padarīti infantili. Neviens precīzi nezina, kādā vecumā var uzskatīt, ka vecākiem “nav nekāda sakara ar” un vai tas kādreiz notiks. Tādēļ viņi jūtas atbildīgi par visu, ko dara viņu bērni.
Mazus bērnus kontrolēt ir viegli, bet bērni aug. Un jo mazāk vecāki var iesaistīties bērna dzīvē, jo lielāku satraukumu tas rada un jo vairāk vecāki kritizē un aizliedz, lai mēģinātu atgriezt kontroli. Bērns kļūst par pieaugušo, kuram nav adekvāta izpratne par savā spējām un atbildība par savu dzīvi.
Nav jābrīnās, ja pēc tam vecākiem ir tik grūta dzīvot, un apkārtējie nedrīkst iejaukties. Vai domājat, ka bērni jūt pateicību? Nē!
Izeja: nevajag uzņemties visu atbildību, tikai savu!
Kāpēc vecāki tiecas kontrolēt bērnus? Tāpēc, ka viņi uztver bērnu kā sevis turpinājumu… J;us taču kontrolējat savu kāju vai roku? Tāpēc daudziem vecākiem šādu jautājumu uzdot ir it kā dīvaini.
Un ja iet runa par bērna emocionālajām vajadzībām? Vai varat teikt, ka vecāki ciena savus bērnus? Izprot un novērtē viņa individualitāti? Daudzi vecāki atbildēs, ka tas ir absurds. Pieaugušos mēs cienām par sasniegumiem, bet bērniem tādu nav. Un tāpēc vecāki labākajā gadījumā mīl bērnus kā daļu no sevis… Un viss.
Pie kā tas noved?
Necieņa pret personību bērnībā parasti paplašinās tālāk. Tas ir viens no galvenajiem konfliktu cēloņiem starp paaudzēm. Bērni aug, bet vecāki turpina uzskatīt viņus savu īpašumu, bez ceremonijām iejaucoties viņu personīgajā dzīvē.
Kādas ir robežas? Daudzos vecākos nav personiskās telpas jēdziena. Kā veidot attiecības? Kā likums mamma un tētis vienmēr zina, kas bērnam vairāk vajadzīgs. Vecāki cenšas ietekmēt bērna paradumus un uzskatus par dzīvi. Viņiem ir sāpīgi, ka bērni nav tādi, kādus viņi vēlas redzēt, tāpēc viņi bez žēlastības iznīcina jebkādas domstarpības un atšķirības, protams, it kā labu motīvu vadīti.
Viņi cenšas pasargāt bērnu no kļūdām. Tikai kādā veidā? Patstāvīgi meklējot trūkumus un norādot uz tiem. Tādā veidā vecāki bērnus pārvērš par neveiksminiekiem. Viņi uzskata, ka bēnrns ir viņu uzlabotā kopija un bērns neizbēgami kļūst par vecāku ambīciju un kompleksu ķīlnieku. Un patiesībā mēs atkal nonākam pie otra personības necienīšanas.
Vecāku tukšums var palīdzēt bērna dzīves scenārijam attīstīties vairākos veidos:
- Veiksmīga vecāku paredzētā scenārija īstenošana, kas prasa milzīgas pūles. Vecāki lepojas ar bērnu, bet noraida viņa patiesās intereses. Šajā shēmā cieš dēls/ meita.
- Vecāku vilšanās par dēla/meitas dzīves neizdošanos. Šajā shēmā cieš gan vecāki, gan bērni,
- Panākumi, kas ir pretrunā ar vecāku vēlmēm, iespējams, pat antiscenārija īstenošana. Šajā scenārijā bērns visu ir paveicis un panācis pats. Veiksme tiek sasniegta nevis pateicoties vecākiem, bet neskatoties uz vecākiem. Šāds variants dažkārt ir labvēlīgāks bērnam, bet ne vecākiem.
Jāatceras, ka jebkura shēma un scenārijs, kas ierobežo indivīda elastīgumu un mobilitāti. Ja vēlēšanās ik uz soļa noraidīt vecāku scenāriju kļūst par galveno mērķi, tas var novest tālu prom no dzīves galvenā mērķa – pašrealizācijas. Vecāku galvenais uzdevums ir radīt apstākļus, kuros bērns var pakāpeniski iemācīties paļauties uz sevi, pievērsties saviem resursiem un attīstīt spēju apmierināt savas vajadzības.
Labu vecāku galvenā atšķirība ir tā, ka viņi bērnā redz personību, nevis “materiālu” no kura var “moderēt” visu, ko vecāks uzskata par nepieciešamu. Kas attiecas uz kritiku audzināšanas procesā “Ko sēsi, to pļausi”!
Kad bērni, kuri nepārtraukti bērnība ir kritizēti pieaug, viņi salīdzina. Tad kāpēc vecāki brīnās, ka pieauguši bērni savus vecākus salīdzina ar citiem? Bērni manto vecāku uzstādījumus – ja augot bērna tika likts sasniegumu scenārijs, tad pieaugot viņš lūkojas uz saviem vecākiem un secina, ka vecākiem nekādu sasniegumu nav un līdz ar to zūd cieņu.
Bērniem (jebkurā vecumā) ir ļoti svarīgi saņemt apstiprinājumu no vecākiem par viņu panākumiem, sasniegumiem. Ja tas ir tik vienkārši kāpēc vecāki to nesaprot?
- Vecāki uz bērniem pārnes savu pieredzi, audzinot ar kritiku.
- Vecāki bērnu sasniegumus salīdzina ar saviem sasniegumiem.
- Bērni iet tādu ceļu, kurā vecāki bieži atpazīst sevi.
Galvenais laikus ir saprast, ka bērni ir izauguši. Pretējā gadījumā bērniem neatliek nekas cits kā attālināties no vecākiem. Un kāda gan šeit var būt runa par cieņu un pateicību. Bet vecāka gadagājuma cilvēki pieprasa cieņu lai tur vai kas. Un bieži vien cieņa tiek pieprasīta, kā rēķins par uzdāvināto dzīvi.
Galu galā nav iespējams samaksāt parādu par dzīvi, ko vecāki mums ir devuši. Ja dzīve un rūpes par mums pārvēršas par parādu, tad to var atdot tikai tam no kura to esi ņēmis. Šis viedoklis apstādina dzīves plūsmu izraisot vainas, izmisuma un dusmu sajūtu bērnībā.