AUTORS: INDULIS PAIČS, RĪGAS LUTERA DRAUDZES MĀCĪTĀJS, PUBLIKĀCIJA FACEBOOK 2017. GADA 14. APRĪLĪ
Lieldienu mistērijas Rīgas mācītāju lokā
jeb Sitīsim krustā mācītāju Juri Rubeni. Šorīt, Lielajā Piektdienā, es ieraudzīju Facebook gaumīgu, melnbaltā stilā ieturētu fotogrāfiju. Divi Rīgas mācītāji baltās drānās mazgā kājas dažiem samulsušiem vīriem… Vēstījums skaidrs: te kādi parāda savu pazemību un mīlestību “līdz galam”.
Kāds mīlestības dziļums! Kāda pazemība! Kāda patiesa Kristus klātbūtne!
Kāpēc tāds rūgtums un ironija?
Tāpēc, ka šīs nedēļas sākumā Rīgas prāvesta iecirkņa “galva” Krists Kalniņš steidzamā kārtā sarīkoja vēl iespaidīgāku izrādi – Lieldienu Mistēriju savā gaumē. Kā īstens sev uzticēto mācītāju vienotības un sadraudzības sargs, viņš radīja skatuvi varenam iestudējumam – nē, nevis ar ākstu pāvestiem, kā parasti to darīja Viduslaiku karnevālos, bet šoreiz ar ākstu augstajiem priesteriem, kajafām, annām, viltus lieciniekiem, hērodiem, pilātiem un “ticīgo tautu” fonā, kas izpilda Lieldienu mistēriju: tautas mīlēta “pravieša” notiesāšanas un krustā sišanas ainu. Juris Rubenis jāizlēdz no baznīcas par viņa “maldu mācībām un praksēm”.
Kā jau evaņģēlijos sacīts, Augstā Sinedrija sapulce tika sasaukta steidzamā kārtā, pirmsvētku dienās. Neatceros, ka iepriekš Rīgas konventi būtu notikuši Klusajā nedēļā, bet šoreiz prāvests vēlējās savu nodarīt “vēl līdz Lieldienām”. Varbūt jāpaspēj “noņemt no krusta mirušā miesas”, pirms tīrām rokām ēst Pashas Jēru (vai, piemēram, “mīlestības pilnībā” mazgāt kājas fotogrāfu priekšā Zaļajā ceturtdienā)?
Ākstu Sinedrijs (šo vārdu lietoju tehniskā nozīmē – kā “ākstu pāvests” utt) – pašpasludinātu tiesnešu sapulce – iesāka ar kopīgu svēt(?)brīdi, kurā dramatisma pilnā veidā atgādināja sev, ka “runa nav par cilvēkiem un personībām”. Smaga diena priekšā esot. Bet, kas jādara, tas jādara. Tā visi sagatavojās un kāpa pagraba dziļumos lemt par krustā sitamā likteni. Dzīvot vai mirt? Smagi, ka tāda lieta jālemj, bet ko padarīsi…
Kāds mīļš brālis bija aicināts izteikties par ticības pamatiem – par to, cik nesajaucama ir mūsu ticība ar visām pārējām. Viņš gan izrādījās pārāk akadēmiski ievirzīts, un gandrīz vai iztraucēja izrādes dramatisko gaisotni. Akadēmiskai teoloģijai nav vietas šādās mistēriju spēlēs. Jo lielāka ir nekompetence un aklums, jo vieglāk ir pieņemt kompetentus un tālredzīgus lēmumus, vai tad ne?
Bet tās jau ir detaļas.
Augstā priestera lomas nesējs, mācītājs Aleksandrs Bite, bija sagatavojis kārtējo runu. Šoreiz uz apsūdzēto sola jau atkal Juris Rubenis. Izvilcis astoņus gadus vecas grāmatas (un vēl vecākus argumentus), viņš pie paša Rubeņa teksta gan īsti neprata piesieties, bet prasmīgi izlīdzējās ar citātiem no citiem autoriem(!), kurus Rubenis savā grāmatās atļāvies iekļaut. Sekojot savai fantāziju teoloģijai un ieņēmis sev tik raksturīgo šķeltnieka (svešvārdā: diabolos – velns, izkaisītājs) un apsūdzētāja (svešvārdā: satan – sātans, apsūdzētājs) lomu, šis ākstu augstais priesteris dramatiski “izstiepa pirkstu” nokaujamā grēkāža virzienā: mācītājs Juris Rubenis nodara “tik milzīgu postu latviešu tautai”, tik daudzus ved maldos, prom no ticības un Kristus, ka tas nav vairs tālāk ciešams. Tika piesaukti seni un moderni lāsti. Esot nepieciešams rīkoties “izlēmīgi”. Ir jānodod viņš pilātiem (lasi: bīskapiem), lai tie viņu nodod nāvei. Un lai šie pamēģina neklausīt – dabūs dumpi!
Baisi. Dramatiski. Lieliska izrāde! Nekompetences kalngals, bet skatuvē jau galvenais ir emocijas nevis, piemēram, elementāras zināšanas par starpību starp katafātisko un apofātisko teoloģiju. Khm. Atkal akadēmiski termini galīgi nevietā…
Kāds no jaunajiem ākstu sinedrijā klusi ieminējās, ka tas nebūs viegli – “šo pravieti gūstīt”, jo “tauta viņam seko”. Pats bija sajutis uz savas ādas publisku skandālu nepatīkamo sajūtu. Bet ākstu augstais priesteris palika nelokāms – ākstu sinedrija un “tautas vārdā” bija gatavs uzņemties risku. “Lai viņa asinis nāk pār mums”, kā evaņģēlijos sacīts.
Kāds nikodēms bilda, ka “mūsu likumi nosaka veidu, kā cilvēks jātiesā” (lasi: evaņģēlijos rakstīts, kā jārīkojas domstarpību gadījumos) – tāpēc Rubeni vajadzētu piesist krustā “pēc iespējas kristīgi”, un “tā lai nevar piesieties”. Uz to tika norādīts, ka lieta nav atliekama – viss taču jau sen ir skaidrs.
Cits – tāds kā “Jēzus māceklis, tikai slepenībā” – visu saasināja, sakot, ka “varbūt tad vajag beigt ākstīties un to lietu nodarīt ātri, līdz piektdienai, tā ap sesto stundu”, kas radīja lielu kliegšanu un šķelšanos sapulcē. Ākstu vidū nedrīkst runāt ākstu runas.
Nācās pieaicināt “lieciniekus”.
Steigā sapulcinātie tiesneši pārkārtojās jaunajās lomās. Gan mazliet pinās savās liecībās, bet darīja, ko spēja. Pirms brīža ākstu augstais priesteris šausminoties bija norādījis, ka Romas katoļu baznīca Tridentas koncilā esot apkrāvusi visus luterāņus un protestantus ar bezgalīgiem lāstiem. Kāds cits zināja teikt, ka Romas katoļu baznīca esot atkāpusies no evaņģēlija jau sen un – patiesībā – nekad nav to īsti satvērusi un sludinājusi. Šīs liecības bija iecerētas kā apsūdzība pret Rubeni – kurš “pārāk atsaucas visādiem to katoļu teologiem”. Bet tagad, steigā meklējot argumentus, kāds cits – nule krustu kaklā uzkāris “brālis ekumēniskā dialoga teologs” – metās atsaukties uz kādu “katoļu baznīcas ekspertu”, kas esot “lieliski norādījis” uz Rubeņa kļūdām. Khm. Sanāca mazliet pretunīgi, bet nu, tā jau evaņģēlijos ir sacīts.
Vārdu sakot, izrādi neizdevās pabeigt gluži tā, kā iecerēts. Amatierisms. Nav vēl piešauta roka galvu ciršanā. Vēl jādod Rubenim “pēdējā iespēja”. Bet tad gan… Uzskatīsim šo par ģenerālmēģinājumu.
Tas viss būtu smieklīgi, ja vien nenotiktu tepat, Rīgas baznīcu pagrabos.
Un tas pierāda, ka Kristus krusta nāve vēl arvien tiek pārprasta un, jā, zaimota.
Viņš mira mūsu naida, agresijas, ļaunuma, vienaldzības un skaudības (lasi: grēku) dēļ.
Un Viņa nāve ir mūžīga apsūdzība tiem, kas apsūdz un vēlas sist krustā.
Viens gan mani iepriecina. Par spīti visam prāvesta Kalniņa sarīkotā izrāde galveno lomu – Jēzus(!) lomu – ierādīja pašam Rubenim. Un tā patiešām ir taisnība – visbiežāk mēs dedzīgi atstumjam no savas dzīves tieši to, kas mums visvairāk ir vajadzīgs!
Lai Lieldienas dziedina mūs, kā Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!”