Mēs bieži sastopam cilvēkus, kuri ir maigi, jūtīgi, dzīvo pēc labākās sirdsapziņas, nevienam nedara neko sliktu, bet nezin kāpēc viņiem dzīvē laimes nav. Un gadās, ka savā dzīvē viņi sastop Tirānu, kas viņus izmanto saviem mērķiem un salauž to dzīves. Kāds tam iemesls? Atbilde ir šajā gudrajā pasakā.
Kāda sieviete atnāca pie Dieva, lai uzdotu tikai vienu jautājumu:
— Dievs, kāpēc es cenšos dzīvot pēc labākās sirdsapziņas, ievērojot likumus, nevienam pāri nedaru, ar visiem esmu maiga un iejūtīga, daudz strādāju, bet laimes man nav?
— Un kā tu pati domā? Kāpēc tā ir? – jautāja Dievs.
— Es domāju, ka tas ir dēļ mammas. Man viņa bija ļoti stingra. Viņa nekad mani nemīļoja, neslavēja, neatbalstīja, tikai kritizēja, apvainoja un bāra. Es nekad nevarēju viņai uzticēties, jo viņa manus bērna noslēpumus izstāstīja citiem, komentējot tos ironiskā tonī. Viņa mani vēlējās ielikt stingros rāmjos, man grūti bija pat elpot. Viņa ierobežoja manu brīvību un neļāva paust savu gribu. Viņa uzspieda man savus noteikumus un ļoti daudz ko aizliedza. Man pat bija aizliegts raudāt.
— Vai tu centies kaut ko darīt, lai tā vairs neatkartotos? – ieinteresēts jautāja Dievs.
— Es centos, ļoti centos, bet tagad domāju, ka tas viss bija velti, — sieviete skumji atbildēja. – Es visu laiku centos mammai pierādīt, ka es ļoti daudz ko varu un protu. Es labi mācījos, strādāju pēc labākās sirdsapziņas, es pieliku visas pūles, lai būtu laba meitene, lai mamma mani novērtētu un pateiktu:«Nu, lūk, tagad tu esi laba, un es ar tevi lepojos».
— Tu savu mērķi sasniedzi?
— Nē. Ir pagājuši daudzi gadi, bet nekas nav mainījies. Viņa vēl joprojām nav ar mani apmierināta un visu laiku cenšas mani aizķert, pazemot un sarūgtināt. Viņa vēl joprojām ir tāda pati, kāda bija. Un viņas rīcība un vārdi mani joprojām aizvaino, un man vēl joprojām ir tikpat sāpīgi.
— Tas nozīmē, ka tu pati vēl joprojām esi tāda, kāda biji, — paskaidroja Dievs. – Kāda biji, tāda arī esi – Upuris. Bet, ja tu esi Upuris, noteikti ir jāparādās Tirānam. Tavā dzīvē šo lomu spēlē tava mamma.
— Bet es taču tik sen vairs neesmu bērns! Es esmu izaugusi! – iebilda sieviete, jo, acīmredzot, sajutās aizskarta. – Kāpēc manā dzīvē Tirānu ir kļuvis vēl vairāk? Mani tiranizē visi, kam vien nav slinkums, mamma, priekšnieki, pat kolēģi!
— Tāpēc, ka tu vēl joprojām neuzņemies atbildību, meklē vainīgos, apvainojies uz mammu un arī uz mani par to, ka esam padarījuši tevi vāju. Mums nav nekas pret – kļūsti stipra!
— Es jau esmu cita, esmu nodzīvojusi pusi mūža, piedzemdējusi un izaudzinājusi bērnus, sasniegusi noteiktus sasniegumus karjerā!
— Nekas nav mainījies! Un visiem taviem sasniegumiem nav nekādas vertības, jo tie tika sasniegti ne ar tiem tīrākajiem nolūkiem.
— Bet kādiem tad? – sieviete bija sašutusi.
— Tikai dēļ lepnības. Mamma taču tevi pazemoja – bet tu vēlējies pacelties pāri viņai. Mamma tevi kritizēja – bet tu vēlējies viņai pierādīt, ka neesi tāda. Tu nejūties laimīga tāpēc, ka tavs galamērķis bija jau iepriekš nesasniedzams. Tu nevēlējies mainīties pati, tu vēlējies, lai mainās mamma.
— Jā, tev taisnība, — padomājusi, noteica sieviete. – Droši vien tā arī ir. Taču es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc viņa pret mani tā izturējās Ko es viņai izdarīju?
— Neko! Tur jau tā lieta, ka tu viņai neko neizdarīji. Droši vien viņa no tevis gaidīja kaut ko īpašu?
— Ko tad?
— Mēs varam pajautāt viņas Dvēselei! – piedāvāja Dievs un nokniukšķināja pirkstus, un.tajā pat brīdī viņam blakus parādījās mātes tēls, gandrīz kā dzīvs, tikai puscaurspīdīgs. Dievs vērsās pie viņas.
— Sveicināta, Dvesele. Pie manis atnākusi tava meita. Viņa jautā: kāpēc tu viņu audzināji tieši tā, kā audzināji? Ko tu velējies viņai dot?
— Es vēlējos dot viņai spēku. Viņa auga tāda vāja, tāda nepiemērota dzīvei, absolūti neprata pastāvet par sevi. Attiecībās ar mani viņai bija jāiemācās aizsargāt savas robežas, savu personīgo dzīves telpu. Viņai bija jānorūdās un jāatļauj šad tad sev būt stingrai, asai, kad tas vajadzīgs, jāiemācās pateikt “nē” un stingri aizstāvēt savas intereses. Es vēl joprojām neredzu rezultātus, bet tomēr es centīšos vēl un vēl. Tas ir tas, ko vēlos dot savai meitai, lai tā tālāk nodotu to savai, bet tā – savai. lai mūsu dzimtā vairs nekad nebūtu Upuru.
— Vai tu nebaidies, ka tava meita varētu sākt tevi nīst?
— To es arī cenšos panākt. Tāpēc, ka atļaujot sev nīst, viņa iemācītos mīlēt. Pagaidām vina prot tikai žēlot – sevi un citus, tādus pašus vājus, ka viņa pati un uz to aiziet visi viņas dzīvības spēki. Viņa pat neļauj sev žēloties, uzkrājot savas neizraudātas asaras, un no tā kļūst vēl vājāka. Ko gan viņa varēs nodot mantojumā savām meitām?
— Ko tu gaidi no viņas?
— Gaidu, kad viņa man skaidri pateiks: “Mammu, stop!” Kad kļūs pieaugusi. Kad Tirāni no viņas atkāpsies, jo viņa cienīs savas robežas. Kad es beidzot varēšu atpūsties un vienkārši pabūt par mammu. Vienkārši mammu…
Avots: http://www.violife.ru