Šādu attēlu nevajadzētu publicēt nevienam, kuram ir bērni. Par lielu nožēlu, dažiem tā ir sāpīga un brutāla dzīves realitāte.
Mazajai Elijai Valtonei četru mēnešu vecumā tika diagnosticēts smadzeņu audzējs. Viņai tika veiktas 17 operācijas, 28 ķīmijterapijas kursi un 42 dienas radiācijas terapijas.
Viņas mamma, Sāra Valtone (28), internetā ievietojusi sirdi plosošu pēdējo attēlu ar Eliju. Dodoties mājas no kremēšanas, Sāra ievietoja savā Facebook kontā attēlu, kurā redzama Elijas pelnu kaste, kas ievietota automašīnas bērnu sēdeklītī.
Diemžēl iepriekš pasūtītā urna netika izgatavota līdz Elijas nāves brīdim, tādēļ meitas pīšļus Sāra pārveda mājās pagaidu kastē, kas izgatavota no kartona.
Viņai meitai uzrakstīja emocionālu vēstījumu:
«Tev vajadzēja būt te.Mēs tev pasūtījām īpaši izgatavotu urnu, tev tā patiktu. Diemžēl pagaidu urnas ir vienkāršas kartona kastes, protams, ka tāda tev nebūs gana laba, tādēļ es to izrotāju, līdz saņemsim ideālo urnu.
Dodoties mājup, es jutos nobijusies, bet tavu pīšļu piesprādzēšana likās pilnīgi normāla rīcība. Nekas no tā nav normāls, tas nav pareizi. Tev vajadzēja būt šeit. Nāve ir tik savtīga, mīļo meitiņ. Mana sirds ir salauzta. Es zinu, ka tagad esi labākā vietā, tomēr man nešķiet, ka var būt labāka vieta par atrašanos manos apskāvienos. Es zinu, ka tu esi laimīga un tev vairs nesāp, bet es vēlos, kaut tu būtu te. Kopš pēdējo reizi nobučoju tevi uz vaidziņa un rotaļājos ar taviem matiem pagājuši teju divi mēneši.
Šie divi mēneši bija tīrākās mocības, tie bija agonijas un izmisuma pilni. Es vēlos, kaut tiktu atgriezta mūsu ikdienas dzīve, ar visu, kas tajā notika, es to gribu atpakaļ. Vēlos, kaut atgrieztos slimnīcas apmeklējumi, ķīmijterapija, es vēlos dzirdēt tavus smieklus, kaut atgrieztos tava priecīgā sirsniņa.
Lietas, kas man vēl pirms pāris mēnešiem sagādāja tik daudz sāpju, es izmisīgi vēlētos atgūt.
Dzīve nav taisnīga, mīļo meitiņ, tu to zini labāk par citiem. Tava dzīve man atnesa daudz prieka, palūkojoties atpakaļ, esmu pateicīga, ka katru dienu varēju tev teikt, ka mīlu tevi. Es visu mūžu būšu pateicīga, ka varēju būt tava māmiņa.
Meitiņ, es nevēlos, lai tu no mākoņa maliņas raugoties domātu, ka tava aiziešana rada tikai ciešanas. Es labprāt pārciestu šīs sāpes atkal un atkal, tikai lai es varētu būt tava mamma.
Ja es nekad tevi neiepazītu, es neuzzinātu, kas ir patiesa laime, es nezinātu, kā ir katru mirkli izdzīvot kā pēdējo. Es nezinātu, kas ir patiesa drosme, spēks un drošsirdība.
Viss mainīsies, mīļo meitiņ, es likšu tam mainīties. Es nevēlos, lai vēl kāda māmiņa šādi jūtas, es cīnīšos par citiem bērniem, lai nevienai mammai nenākas automašīnā piesprādzēt savu bērnu pelnus. Tu vienmēr esi bijusi tā vērta.»