Savu sašutumu par Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcā pieredzēto dalījusies kāda pacienta meita.
“Neesmu sūdzību rakstītāja, bet par piedzīvoto Rīgas Stradiņa Slimnīcā, kardioloģijas 27. nodaļā nespēju klusēt, kā arī vēlos pabrīdināt sabiedrību, ka pretēji tam, ko lasām un dzirdam masu medijos, par to ka medicīnas kvalitāte un attieksme mainās uz labo pusi, jo taču arī algas ir paaugstinātas, tad vēlos teikt, nekas pilnīgi neiet uz labo pusi.
Tētis visu nakti nomocījās un no rīta tika sveicināts ar tekstu no māsas palīga puses: ” O, izdzīvoja!” Visas nakts laikā, kā arī līdz plkst.11.30, pie tēta neviens nepiegāja.
Tad kad sazvanīju nodaļu plkst.9: 00, tad saskāros ar to, ka neviens no nodaļā esošiem ārstiem pat nezina, kurš tad īsti ir ārstējošais ārsts manam tētim, kā arī ar ārstu ļoti asām un neiecietīgām atbildēm.
Jāsaka, kad kaut kas tikai sāka notikt, kad ieradāmies nodaļā, gan ārsts atradās, gan arī ārstēšana tika nozīmēta, gan arī elpošanas maska uzlikta. Māsiņu attieksme ir graujoša, nelaipna, neizskaidro pašam pacientam neko, vakara stundā ja piespied pogu un izsauc māsiņu, lai atgādinātu par to ka jānoņem sistēma uzliktā, tad pretī saņem bļaujošā tonī: “Ko vajag!?” Runājot par apkārtējo vidi, tad nevar saprast kur īsti esi nonācis, bet tikai ne slimnīcā.
Vēl vēlos piebilst, kad blakus gultā gulēja cilvēks ar kustību traucējumiem, tad par tām dienām, ko pavadīju pie sava tēta es neredzēju, ka pie šī pacienta pienāktu kaut viens medicīnas darbinieks, lai palīdzētu viņam apsēsties ratiņos, lai tiktu uz WC, jāsaka ka šīs nodaļas WC telpas nav piemērotas cilvēkiem ar īpašajā vajadzībām, jo tajās vienkārši nevar iebraukt ar invalīda ratiņiem,” par redzēto saka paciente piederīgā.