Tāpat bieži vien cilvēki domā, ka “Duty free” strādā īsti profesionāļi. Tas pavisam nav tā. Ņemot vērā, ka veikali bieži vien atrodas tālu no pilsētas centra, personāls tiek atlasīts no vietējiem iedzīvotājiem, kuri nav varējuši iekārtoties kādā citā darbā.
Bieži vien konsultanti neorientējas veikala piedāvātajā parfimērijas klāstā. Nav jau brīnums, kurš kvalificēts gan vēlēsies strādāt tādā nomalē?
Tie paliek prestižos parfimērijas veikalos pilsētas centrā. ‘’Šeit pat nav izdevīgi strādāt, jo nav pastāvīgo klientu. Nav iespējams veidot kontaktus, jo visu laiku aizvien jaunas sejas.”
Ja arī cilvēki ko pērk “duty free” veikalos, tad dara to spontāni. Parasti viņi pērk cigaretes un alkoholu. Šeit ir grūti pārdot kaut ko dārgu. Nav iespējams specializēties uz kaut ko vienu, nāksies ņemt visu, ko pērk.
Bezgalīga vadības maiņa neveicina ienākumu stabilitāti.
Pastāvīgo klientu trūkums, atkarība no pasažieru plūsmas un sezonalitātes bieži vien piespiež cilvēkus aiziet no šāda darba. Līdz ar krīzes iestāšanos viss kļuvis vēl sliktāk. Pasažieri vienkārši taupa un neko nepērk.
“Duty free” veikalu ziedu laiki bija pašā to sākuma posmā. Sākumā cilvēki domāja, ka labāk preci pirkt tajos, jo nebūs nekādu pakaļdarinājumu. Patiesībā labos pilsētas centra veikalos preces ir tieši tādas pašas. Pakaļdarinājumu gan šeit nav. To gan es garantēju.
Parasti prece nonāk vispirms pie izplatītāja, tad tas sadala preci pa veikaliem tai skaitā arī uz “Duty free” veikaliem.”
Reklāma dara savu darbu, bet cilvēki, tai noticot, nedomājot pērk „lētas” dārgās preces. Dzenoties pēc lētuma, mēs nepamanām, cik veikli mūs darboņi apšmauc. Skaistā pasaka par “Duty free” izrādījās tikai mīts.
Starp citu, nekā jauna. Tā tas ir bijis vienmēr un būs līdz tam laikam, kamēr vien būs pircēji.
Avots: amizanti.lv