Tēva attieksmi pret bērnu arī formē māte. Piemēram, ja sieviete neciena bērna tēvu, tad vīrietis var atņemt bērnam savu uzmanību.
Pietiekami bieži atkārtojas viena un tā pati situācija: pietiek vien sievietei izmainīt savu iekšējo attieksmi pret bērna tēvu, kā viņš pēkšni sāk izrādīt vēlmi redzēt bērnu, piedalīties viņa dzīvē un audzināšanā. un tas notiek pat tajās situācijās, kad tēvs daudzus gadus savu bērnu ir ignorējis.
Atstumtais tēvs
Ja bērnam ir uzmanības un atmiņas traucējumi, neadekvāts pašvērtējums un arī uzvedība klibo, tas nozīmē, ka bērna dvēselei katastrofāli pietrūkst tēva.
Tēva atstumšana ģimenē ļoti bieži noved pie intelektuālajiem un psihiskajiem traucējumiem un bērna kavētas attīstības.
Ja ir traucēta bērna komunikatīvā sfēra, ir augsts trauksmes līmenis, bailes un bērns nespēj iemācīties pielāgoties dzīvei un visur jūtas svešs – tātad viņš nespēj atrast mammu savā sirdī.
Bērniem ir daudz vieglāk tikt galā ar augšanas problēmām, ja viņi jūt, ka mamma un tētis viņus pieņem tādus, kādi viņi ir.
Bērns izaug intelektuāli, emocionāli un fiziski vesels tad, ja atrodas ārpus savu vecāku problēmu zonas – katra individuāli vai pārī. Tas nozīmē, ka viņš ieņem savu bērna vietu ģimenes sistēmā.
Bērns vienmēr aizstāv atstumto vecāku. Tāpēc savā Dvēselē viņš ar to savienosies jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem.
Piemēram, viņš var atkārtot smagas likteņa, rakstura, uzvedības īpatnības. Pie kam, jo vairāk māte nepieņem šīs īpatnības, jo spilgtāk tās bērnā izpaužas.
Bet kā tikko māte no sirds ļaus bērnam būt līdzīgam viņa tēvam, mīlēt to atklāti, viņam būs iespēja savienoties ar tēvu un mīlēt viņu no sirds.
Bērns saviem tēvam un mātei ir vienlīdz uzticīgs – mīlestībā. Taču tad, kad vecāku attiecības kļūst smagas, bērns ar visu sirdi un dvēseli pieslēdzas tieši šim – smagajam, kas dara sāpes vecākiem. Viņš uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzkārt remdē vecāku dvēseles ciešanas – ka viena, tā otra.
Bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgs ar saviem vecākiem: kā draugs vai partneris. Vai pat psihoterapeits. Viņš var pakāpties pat augstāk, psiholoģiski aizvietojot saviem vecākiem viņu vecākus. Tāda nasta bērna psihei un fiziskajai veselībai ir daudz par smagu. Jo gala rezultātā viņš pats ir palicis bez sava atbalsta – saviem vecākiem.
Kad mamma nemīl, neuzticas, neciena vai vienkārši ir apvainojusies uz sava bērna tēvu, tad skatoties uz bērnu, un redzot viņā daudzas tēva rakstura un uzvedības iezīmes, viņa apzināti vai neapzināti liek mazulim saprast, ka viņa “vīrišķā daļa” ir slikta.
Viņa it kā saka:
«Tas man nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja esi tik līdzīgs tēvam». Un bērns, no lielas mīlestības pret savu māti, cenšoties šajā ģimenes sistēmā izdzīvot, atsakās no tēva, attiecīgi – no vīrišķās daļas sevī.
Šādas atteikšanāš cena ir ļoti augsta. Viņš nekad savā dvēselē nepiedos sev tādu nodevību un noteikti sevi par to sodīs ar salauztu dzīvi, slimībām, neveiksmēm it visā. Dzīvot ar šo vainas sajūtu ir neiespējami, pat tad, ja visbiežāk to neapzinās. bet tā ir šīs izdzīvošanas cena.
Lai apmēram saprastu to, kas notiek bērna dvēselē, pamēģiniet aizvērt acis un iedomāties divus sev vistuvākos cilvēkus, kuru dēļ bez minstināšanās jus varētu atdot savu dzīvību. Un tagad jūs visi trīs, sadevušies rokās esat kalnos. Bet kalns, uz kura jūs stāvat, pēkšņi sāk brukt. Un izrādās, ka brīnumainā kārtā jūs turaties pie aizas malas, bet divi jūsu tuvie cilvēki pieķērušies pie jūsu rokas. Spēki zūd, un jūs saprotiet, ka divus jums neizvilkt. var izglābt tikai vienu. Kuru jūs izvēlēsities?
Tādā brīdī mammas parasti saka: “Tad jau labāk mirt visiem kopā. Tas ir briesmīgi!»
Tieši tā, tā arī būtu vieglāk, taču dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam nākas izdarīt neiespējamu izvēli. Un viņš to dara. Visbiežāk izvēle nosliecas par labu mātei. Un tagad iedomājieties, ka jūs tomēr esat atlaiduši vienu cilvēku un no aizas izvilkuši otru.
– Ko jūs jutīsiet attiecībā pret to, kuru nespējāt glābt?
– Milzīgu, nebeidzamu vainas sajūtu.
– Un pret to, kura dēļ šo izvēli izdarījāt?
– Naidu.
Atteikšanās no tēva – atteikšanās no vīrišķā sevī
Daba ir gudra — naids pret māti bērnībā ir stingri klasificēts. Un tas ir pamatoti, jo māte taču ne tikai dāvā dzīvību, bet viņa taču arī atbalsta. Pēc atteikšanas no tēva, mamma kļūst par vienīgo cilvēku, kurš dzīvē var atbalstīt. Tāpēc, paužot savu naidu pret māti, var nozāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Un tad šis naids vēršas pašam pret sevi (autoagresija)
«Es netiku ar to galā, es nodevu savu tēti, es neizdarīju pietiekami, lai… un tikai es. Mamma nav vainīga, viņa ir tikai vāja sieviete». Un tad sākas uzvedības problēmas un problēmas fiziskajā veselībā.
Vīrišķais ir daudz lielāks, kā tikai līdzība ar savu tēvu. Vīrišķā princips ir likums. Dvēseliskums. Gods un cieņa. Mēra sajūta — iekšējā būtiskuma un savlaicīguma sajūta. Sociālā pašrealizācija — iemīļotais darbs, materiālā labklājība, karjera, iespējas – tas viss tikai tad, ja cilvēka dvēselē ir pozitīvs tēva tēls.
Lai cik pozitīva arī būtu māte, tikai tēvs var bērnā iniciēt pieaugušo daļu. Pat tad, ja tēvam pašam nav izdevies izveidot attiecības ar paša tēvu. iniciācijas procesam tas nav tik svarīgi.
Jū noteikti esiet sastapuši pieaugušus cilvēkus, kuri ir infantili un bezpalīdzīgi kā bērni? Visi tie ir tie cilvēki, kuriem nav bijis pieejas savam tēvam. Uzsāk daudz un dažādas lietas, bet nevienu tā arī nenoved līdz galam.
- Vai arī tie, kas baidās sākt jaunu lietu, izrādīt iniciatīvu sociālaja pašrealizācijā. Vai tie, kuri nespēj pateikt “nē”.
- Vai netur doto vārdu, uz viņiem grūti paļauties.
- Vai tie, kuri pastāvīgi melo.
- Vai tie, kuriem bail pastāvet par savu viedokli, kas piekrīt citiem pret savu gribu, “pakārtojas citiem” cilvēkiem un apstākļiem.
- Vai gluži otrādi – uzvedas agresīvi un izaicinoši, karo ar pasauli, bojā attiecības ar citiem cilvēkiem, vai pat uzvedas pretlikumīgi.
- Vai tie, kuriem dzīve sociumā sagadā ļoti lielas grūtības, u.t.t.
Tikai blakus savam tēvam mazs bērns pirmo reizi iepazīst robežas. Savas un citu cilvēku robežas. Atļautā un neatļautā robežas. Savas iespējas un spējas.
Blakus tēvam bērns jūt, kā darbojas likums. Tā spēku. Ar mammu attiecības veidojas pēc citiem principiem, bez robežām – pilnīga saplūšana.
Kā piemērs, atceramies eiropiešu uzvedību – Eiropā spilgti izpaužas vīrišķie principi, krieviem Krievijā – spilgti izpaužas sievišķā principi.
Lai cik mazā teritorijā būtu izvietojušies eiropieši, intuitīvi tie iekārtojas tā, ka neviens nevienam netraucē, neviens nepārkāpj otra robežas, un, pat cilvēku pilnā telpā, vienalga katram paliek vieta savām interesēm.
Krievi, gluži otrādi, neapzināti cenšas ar sevi piepildīt visu telpu un blakus vairs nevienam nepietiek vietas. Tāpēc, ka tie nejūt ne savas ne citu cilvēku robežaa. Un sākas haoss. Tas ir tieši tas, kas ir sievišķais bez vīrišķā.
Tieši vīrišķajā plūsmā formējas. cieņa, gods, griba, mērķtiecība, atbildība – visas visos laikos augsti vērtētās īpašības.
Citiem vārdiem sakot, bērni, kurus māte nav pielaidusi tēva plūsmai, apzināti vai neapzināti nevarēs viegli un dabiski atmodināt sevī atbildīga, loģiska, mērķtiecīga pieauguša cilvēka līdzsvarotību — tagad nāksies ļoti smagi papūlēties.
Tas tāpec, ka psiholoģiski viņi ir palikuši mazi zēni un meitenes, tā arī nekļūstot par vīriešiem un sievietēm.
Tagad par mammas lēmumu nošķirt bērnu no tēva, cilvēks visu mūžu maksās ļoti augstu cenu. Tā, it kā būtu zaudējis dzīvē svētību.
«Ja sieva ciena vīru un vīrs ciena sievu, arī bērni ciena sevi. Kas atstumj vīru vai sievu, tas atstumj viņu bērnos. Bērni to uztver kā personīgu atstumšanu.» — Berts Hellingers
Dēli
Tēvs dēla un meitas dzīvē spēlē atsķirīgu lomu. Zēnam tēvs ir viņa identifikācija ar vīrieša dzimumu – justies kā vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Tēvs dēlam ir viņa dzimtene viņa “bars” («стая»)
Zēns jau sākotnēji piedzimst otra dzimuma pārstāvim – sievietei. Viss, ar ko saskaras zēns mātē, ir pavisam kas cits pēc būtības, kā viņš pats. Sieviete pārdzīvo to pašu sajūtu. Tāpēc lieliski, kad mamma var apdāvināt dēlu ar savu mīlestību, atlaižot viņu mājās – pie tēva.
Starp citu, tikai šajā gadījumā, dēls spēs cienīt savu māti, un būt viņai patiesi pateicīgs. No dzimšanas brīža līdz apmēram trīs gadiem, zēns atrodas mātes ietekmes zonā. Tas nozīmē – piepildās ar sievišķo – jūtīgumu un maigumu. Iegūst spēju veidot tuvas, uzticēšanās pilnas un ilglaicīgas emocionāli noturīgas attiecības.
Tieši ar māti bērns mācās empātiju – spēju sajust otra cilvēka dvēseles stāvokli. Kontaktā ar māti viņā rodas interese par citiem cilvēkiem. Aktīvi iniciējas emocionālās sfēras attīstība, tāpat arī intuīcija un radošās spējas – arī tās visas ir sievišķajā zonā.
Ja māte ir atvērta savā mīlestībā pret dēlu, tad vēlāk, kad viņš izaugs, tāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīlnieks un mīlošs tēvs.
Normāli, ja apmēram pēc 3 gadiem, māte atlaiž dēlu pie tēva. Ir svarīgi pasvītrot to, ka viņa to atlaiž uz visiem laikiem. Atlaist – tas nozīmē ļauj zēnam uzsūkt visu vīrišķo un kļūt par vīrieti. Un šim procesam nav tik būtiski, vai tēvs ir dzīvs, vai miris, varbūt viņam ir cita ģimene, vai viņš atrodas tālu, vai viņam, iespējams, ir smags liktenis.
Gadās, ka bioloģiskā tēva vairs nav un viņš nevar būt blakus dēlam. Tad ir ļoti svarīgi tas, ko māte savā dvēselē jūt pret šo vīrieti.
Ja sieviete nevar samierināties ne ar viņa likteni, ne ar viņu kā pareizu tēvu viņas bērnam, tad zēns saņem mūža aizliegumu uz vīrišķo. Un pat pareiza vide, kurā viņš pēc tam atrodas, nevarēs viņam kompensēt šo zaudējumu.
Bērns var nodarboties ar vīrišķīgiem sporta veidiem, otrais mammas vīrs var būt lielisks cilvēks un vīrišķīgs vīrietis, iespējams, ir pat vectētiņš, vai onkulis, kuri audzina zēnu, taču tas viss paliks virspusē, kā uzvedības forma.
Savā dvēselē bērns nekad neuzdrošināsies pārkāpt mātes aizliegumu. Taču, ja sievietei tomēr izdosies savā sirdī pieņemt bērna tēvu, tad neapzināti bērns jutīs, ka vīrišķais – tas ir labi. Pati māte ir devusi savu svētību.
Tagad, savā dzīvē sastopot citus vīriešus – vectētiņu, onkuli, mātes jauno vīru, bērns varēs caur viņiem uzsūkt vīrišķo plūsmu, kuru viņš ņems no sava tēva.
Vienīgais, kam ir nozīme, tas ir kāds ir tēva tēls bērna mātes dvēselē. Ļaut bērnam piekļūt tēva plūsmai, māte var tikai pie noteikuma, ka dvēselē viņa ciena bērna tēvu, vai, kā minimums, labi pret to attiecas.
Ja tā tas nav, tad ir bezjēdzīgi teikt vīram: “Ej, paspēlējies ar dēlu. Aizejiet kopā pastaigāties u.t.t.”, tēvs šos vārdus nesadzirdēs, tāpat kā dēls. Ietekmēt var tikai tas, kas dvēselē pieņemts.
Vai māte dod svētību tēva un bērna savstarpējai mīlestībai? Vai viņas sirds piepildās ar mīlestību, kad viņa redz, cik bērns līdzīgs tēvam? Ja tēvs ir atzīts, tad dēls sāks aktīvi piepildīties ar vīrišķo.
Tagad viņa attīstība notiks vīrišķīgā ceļā ar visām vīrišķajām īpatnībām, iemaņām, prasmēm un niansēm. tas nozīmē, ka tagad dēls sāks atsķirties no mātes sievisķīgā un arvien vairāk kļūs līdzīgs tēva vīrišķajam. Tā izaug izteikti vīrišķīgi vīrieši.
Meitas
Ar meitām viss ir daudz savādāk. Arī meitene, aptuveni līdz 3 gadiem ir kopā ar māti, piepildās ar sievišķo.
Apmēram trīs – četru gadu vecumā, viņa pāriet tēva ietekmē un atrodas tajā apmēram līdz sešiem – septiņiem gadiem. Šajā laikā aktīvi iniciējas vīrisķais: gribasspēks, mērķtiecība, loģika, radošā domāšana, atmiņa, uzmanība, darba mīlestība, atbildība u.t.t.
Bet pats galvenais, tieši šajā periodā tiek ielikta sapratne par to, ka meitene no tēta atsķiras pēc dzimuma. Ka viņa ir līdzīga mammai, un drīz viņa kļūs tāda pati skaista sieviete, kā mamma. Tieši šajā periodā meitas dievina savus tēvus. Aktīvi izrāda savu uzmanību tētim.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!