Viņš, patiesībā, var būt jautrs un pozitīvs, bet tikai reizēm, arī viņam pašam var būt problēmas. Un, kad viņš, tā vietā, lai parādītos citiem ar šīm savām problēmām, un saņemtu no viņiem atbalstu, sāk noslēgties, aiziet no sevis, ierobežot savu komunikāciju, slēpties. Tāpēc, ka uzskata, ka šādā stāvoklī viņš nevienam nav vajadzīgs.
Un, kas pats bēdīgākais – ļoti bieži tā ir taisnība.
Vairumam cilvēku patiešām nav nekādas intereses par tiem, kam sāp:
Kāds to dara tāpec, ka uzskata sāpes par vājuma pazīmi. Ja reiz tu esi vājš, tad vācies.
Kāds vienkārši egoistiski domā, ka, ja reiz tas viņu neuzjautrina, tad ko ar tadu nūģi komunicēt.
Kāds vienkārši nezin, kā palīdzēt cilvēkam, kuram sāp.
Iemeslu ir daudz, bet rezultāts – viens. Tas, kuram sāp, paliek viens ar savu sāpi. Un tādā gadījumā, aiziešana no šīs pasaules var būt pilnīgi loģisks atrisinājums.
Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos. Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos.
Problēma ir tā, ka mūs nemāca, kā būt kopā ar otru cilvēku.
Un vēl es padomāju, ka katrs no mums ar lielām grūtībām pacieš savas sāpes un savu personīgo bezspēcību. Un, par cik mēs nezinām, ko mums pašiem darīt tadā situācijā un stāvoklī, tad redzēt otru cilvēku, kurš pārdzīvo kaut ko līdzīgu, faktiski nozīmē palielināt savas personīgas sāpes un ciešanas daudzkartīgi.
Un, lai izvairītos no šiem pārdzīvojumiem, cilvēki cenšas atrast katrs savu izeju:
Spēcīgi cilvēki (parasti tie ir veiksmīgi vīrieši) vispār ar lielām grūtībām atzīst sevī kādas vājības, sāpes un jūtas. Tāpēc viņu pieeja ir vienkārša – “Savācies, lupata. Vai tad tu nevari vienkārši iet un izdarīt” Jūtas? Tās ir muļķības! Sakod zobus, ej un dari!” Un tadā stāvoklī viņi tur sevi, savus tuviniekus un tos, kas riskēja palūgt viņiem palīdzību.
Citi cilvēki uzreiz sāk dot padomus. Ko darīt un – kā. Tas nozīmē, ka jebkuras sāpes viņiem nozīmē tikai to, ka tās ir jāpārtrauc un jānovāc. Jāatrisina jautājums.
Kāds sāk vienkārši žēlot. “Ai, ai, tu mans nabadziņš. Cik gan tev ir grūti, uķi puķi, ļauj es tevi pabarošu.”
Kāds atbildei sāk žēloties pats: “Ko nu tu ar savām problēmām, ja vien tu zinātu manējās!”
Kāds aiziet no bezspēcības caur nenovērtēšanu un salīdzināšanu ar to, kuram ir vēl grūtāk: “Karš Ugandā, bērni mirst badā, bet tu ciet par kaut kādiem tur niekiem”.
Un starp visiem šiem variantiem, nav neviena, kas dos otram sajust, ka viņa pārdzīvojumi nav kaut kādas muļķības, ka tiem ir vieta būt, ka tie ir normāli un dabīgi. Gluži otrādi – vairums cilvēku otru piebeigs, sakot, ka tas ir slikti, ka vajag nospiest visas tās sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.
Saklausījušies tadus padomus, daudzi “pavelkas” un metas trakulīgā darbībā. Tas labi, ja cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot. Tāpēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.
Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.
Tikai nez kāpēc viņiem palīgā neviens nenāk. Tapēc, ka nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.
Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.
Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.
Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība. Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.
Tāpēc, ka šobrīd ir daudz sāpju. Ļoti daudz. Daudz trauksmes un neskaidrību. Un tēlot, ka tā nav, nozīmē pakļaut sevi psihosomātikai un dziļai depresijai. Bet cilvēku, kuri netiek paši ar to galā, ir ļoti, ļoti daudz, vairāk, kā jūs redzat. Tāpēc, ka to izrāda tikai daži.
Bet pie mums vēl līdz šim savu trauksmaino un līdzīgo sajūtu atzīšanu uztver kā atzīšanos savā vājumā, pēc kuras tu vairs nekad nevarēsi būt “zirgā”
Tikai var notikt tā, ka, ja neatzīsieties sev savos pārdzīvojumos, pēc brīža vairs nebūs kam būt “zirgā”.
Un vēl ir viena prolēma, kas rodas, ja mēs neatzīstamies sev savās smagajās sajūtās.
Visas savas sāpes un bezspēcību ļoti viegli var “anestezēt” ar agresiju. Un tieši tāpēc šodien ir tik daudz naida, uzbrukumu un konfliktu.
Jo sāpīgāk cilvēkam, jo spēcīgāk viņš vēlēsies ievainot citus. Lai kaut nedaudz nomierinātos.
Tāpēc daudzi “sēž” internetā, mētājas vārdiem, lamājas, pauž savu naidu un dusmas pret citiem, jo šķiet, ka kāds ir vainojams šajās viņu sāpēs. Un sitīs, nodarīs sāpes, dzels, lai tikai nedzirdētu to, cik patiesībā pašiem ir sāpīgi.
Kad es vēlos kādu sodīt par to, ko viņš dara ļaunu, es atgādinu sev, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņam šobrīd ļoti sāp. Bet kad es dzirdu savu vēlmi uzbrukt, es vēršos pie sevis un jautāju, cik sāpīgi ir man. Un ko es varu izdarīt savā labā, lai novērstu šīs sāpes. Tāpēc, ja es šo savu sāpju dēļ uzbrukšu cilvēkam, tad viņa sāpes tikai palielināsies un ar to pašu palielināsies arī viņa atbildes agresija. Un tas, kā man šķiet, ir jauns apburtais loks.
Ar šim pārdomām es gribēju teikt sekojošo:
Esiet vērīgi pret savām un citu sāpēm.
Centieties atbalstīt citus, jautājiet par to, vai gadījumā viņiem nav vajadzīga palīdzība.
Nevairieties no savas bezspēcības. Lūdziet palīdzību sev!
Es saprotu, ka tikai tad, kad esam atvērti tam, ko mēs patiesībā jūtam, daloties tajā ar otru cilvēku, vai atbrīvojoties no tā patstāvīgi, mēs varam reāli ietekmēt to, kas šobrīd notiek mūsu mājās, pilsētās, valstīs un pasaulē.
Jums jāatceras, ka jūsu dalība rezultātā var radīt dziedinošu efektu un palīdzēt daudziem cilvēkiem.
Ja katrā no mums būs mazāk sāpju, tad tās necentīsies materializēties konfliktos, karos un grautiņos.
Bet samazināt šīs sāpes var tikai tad, ja atzīstam, ka tās IR. Un palūgt palīdzību citiem – priekš sevis. Vai sev – priekš citiem.
Sāpes nav vājums. Skumjas nav vājums. Depresija nav vājums. Un pat bezspēcība nav vājums.
Par vājumu tās kļūst tad, kad sāk graut mūs no iekšienes. Un tad mēs patiešām kļūstam vāji.
Atrodiet cilvēku, kurš dalīsies ar jums jūsu sajūtās. Īpaši to saku mūsu stiprajiem un vīrišķīgajiem vīriešiem. Vīrieši, ticiet, sievietēm tas būs atklājums, ka arī jūs varat pārdzīvot šādas sajūtas. Un ļoti iespējams, ka saņemot palīdzību no sava tuvākā cilvēka, jūs sajutīsieties daudz spēcīgāki, pārliecinātāki, kā slēpjot to un tēlojot, ka esat betmeni.
Ieslēdziet gaismu un apgaismojiet savas sāpes! Ļaujiet tām iziet ārpusē un pārvērsties. nebaidieties lūgt palīdzību! Muļķīgi to nelūgt, bet tēlot, ka viss ir labi, kad reāli viss ir slikti. Padomājiet par to!
Avots: gintafiliasolis.wordpress.com