Desmitgadīgā Anna guļ savā gultā un jūtas atvieglota, ka viņu no mājas iemītniekiem šķir aizvērtas durvis. “Tā varētu notikt,” Anna klusībā sev saka. Fantāzijās meitene jau atkal izdzīvo situāciju, kurā viņas tēvs atvēris ārdurvis klausās kā situēts pāris skaidro, ka pirms desmit gadiem dzemdību namā ir sajaukti bērni un patiesībā viņi ir meitenes bioloģiskie vecāki. Viņi uzstāj, ka meitenei ir jānāk ar viņiem uz īstajām mājām, kurās viņu mīlēs, lolos un rūpēsies…
Lai arī Anna to vēl nenojauš, viņas iekšējā cīņa tikai sākas. Nākamos divdesmit gadus viņa pavadīs vēloties: kaut viņas vecāki būtu citādi. Tajā pašā laikā meitene jutīsies vainīga par šādām domām. Galu galā viņas vecāki ir labi cilvēki un smagi strādā, lai Annai būtu jumts zem galvas, ēdiens, apģērbs un rotaļlietas. Katru dienu meitene iet uz skolu un pēcpusdienās apzinīgi pilda mājas darbus. Viņai vajadzētu būt laimīgam bērnam.
Par spīti Annas veiksmei un tam, ka vecāki viņu mīl, pat desmit gadu vecumā, kaut kur dziļi sevī, meitene šajā pasaulē jūtas vientuļa.
Kā gan desmitgadniece tā var domāt un justies? Atbilde ir tikpat vienkārša, cik sarežģīta:
Annu audzina vecāki ar zemu inteliģences līmeni, jeb vecāki nespēj apmierināt bērna emocionālās vajadzības.
1. Vecāki nezin kā identificēt pašu emocijas.
Tā vietā lai teiktu “Tu izskaties noskumusi, vai kas atgadījās skolā?” vecāki jautā “Kā gāja skolā?”
Kad mūžībā aiziet tava vecmāmiņa, neviens no ģimenes locekļiem ar tevi neaprunājas.
Rezultāts: Tu neiemācies būt pašpārliecināta un nepiešķirt savām emocijām nozīmi.
2. Tā kā tavi vecāki neprot menedžēt un kontrolēt savas emocijas, viņi neiemāca to darīt tev.
Tad, kad tev skolā ir nepatikšanas, jo tu skolotāju nosauci par “aitu”, vecāki tev nejautā kas notika un kāpēc tu zaudēji savaldīšanos. Viņi nepaskaidro kā risināt situācijas citādi. Tā vietā viņi tevi soda, vai arī vaino skolotāju.
Rezultāts: Tu neiemācies kontrolēt vai menedžēt savas sajūtas, vai sarežģītas situācijas.
3. Tā kā vecāki neizprot emocijas, viņi bērnam raida nepareizus signālus par pasauli caur savu prizmu un uzvedību.
Tavi vecāki uztver tevi, kā slinku, jo nepamana, ka tevi no lietu darīšanas attur dusmas.
Tuvinieki tevi sauc par rauduli un izturas pret tevi kā pret vājāko, jo tu ilgu laiku pārdzīvo par nobraukto kaķi.
Rezultāts: Pēcāk pieaugušo dzīvē tavā galvā atskan nepareizi slēdzieni: “Tu esi slinka!” “Tu esi vāja!” Tā runā zema emocionālā inteliģence jebkurā situācijā.
Šie rezultāti tevi padara par apmulsušu un neizprotamu būtni. Tu neproti būt harmonijā ar savu patieso dabu (ar savu emocionālo “es”) un tu uz sevi skaties caur to cilvēku acīm, kuri tevi patiesībā nepazīst, un tev ir problēmas izturēt stresa pilnas, konfliktējošas un grūtas situācijas.
Vai Annas gadījumā ir par vēlu? Vai tavā gadījumā ir par vēlu? Ko darīt, ja esi tā audzis?
Iemācies visu, ko vien vari par emocijām. Pievērs uzmanību tam kā, kad un kāpēc tu jūties tieši tā. Sāc vērot citu sajūtas un uzvedību. Ieklausies, kā citi pauž savas jūtas, un padomā par to kurš no cilvēkiem varētu tevi mācīt. Tava sieva, vīrs, tuvinieks vai draugs? Praktizē runāšanu par jūtām ar kādu, kuram tu uzticies.
Beidz diskutēt ar viltus slēdzieniem savā galvā. Kad ierunājas balss no tavas bērnības, pārstāj klausīties. Tā vietā aizvieto to ar pašas balsi, kura tevi pazīst un saprot: “Es neesmu slinka, esmu dusmīga un es cenšos pēc iespējas labāk ar to tikt galā.”, “Es neesmu vāja. Manas emocijas padara mani stiprāku.”
Kā pieaugušai sievietei, Annai būs jābeidz fantazēt par klauvējienu pie durvīm kā risinājumu. Realitāte ir tāda, ka šīs iemaņas viņai ir jāiemācās apgūt pašai. Cerams, ka Anna apjautīs, ka ir palaidusi garām būtiskus sevis veidošanas blokus, tikai dēļ tā, ka viņas vecāki neprata apjaust meiteni. Cerams, ka viņa sapratīs, ka viņai piemīt emocijas, un viņa piešķirs tām vērtību un iemācīsies tikt ar tām galā.
Cerams, ka viņa iemācīsies, kas viņa patiesībā ir, un uzdrīkstēsies būt pati.