Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to, kādas problēmas pastāv „nabadzīgo” un „maznodrošināto” iedzīvotāju slāņos. Ir dažādas kampaņas par to, ka turīgākie pilsoņi/iedzīvotāji ir atbildīgi par šiem „dzīves pabērniem”. Varbūt jautāsiet, kādēļ tik daudz?
Ir pienācis laiks, lai kāds tiešām sāktu runāt par sociālo nevienlīdzību valstī! Ar šo apzināti runāšu par neaizsargātāko un visvairāk ietekmēto sabiedrības slāni no privātpersonu skata punkta. Sākumā apskatīsim kas tiek uzskatīta par maznodrošinātu/trūcīgu personu. „Ģimene (persona) ir trūcīga, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 eiro”[1].
Tiešām, atzīstu, šis skaitlis šķiet satraucošs. Tikai sākumā gan. Šie pabērni tiek uzskatīti par sociāli nepasargāto iedzīvotāju slāni, un līdz ar šādu secinājumu pārējiem iedzīvotājiem ir pienākums šādus cilvēkus pabalstīt un glābt. Viņiem pienākas dažādi labumi un sociālā palīdzība no valsts puses.
Neaizmirsīsim par maznodrošināto iedzīvotāju slāni – maznodrošinātā statusa piešķiršanai ienākumu līmeni nosaka pašvaldības. Likumos nav noteikts, kā tas nosakāms. Latvijā maznodrošinātais var būt cilvēks, kura ienākumi ir 140 eiro mēnesī, bet var būt arī iedzīvotājs ar 360 eiro ienākumu mēnesī[2] Maznodrošinātajiem palīdzības grozu var noteikt pašvaldība. Arī valsts no savas puses ir noteikusi virkni atvieglojumu.
Tātad jautāsiet, kas ir šie atvieglojumi – nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) atvieglojums līdz 90% no aprēķinātās summas, valsts nodrošināta juridiskā palīdzība (likumsakarīgi, sabiedrībai derīgajiem pilsoņiem pašiem atliek cīnīties par savu taisnību), tiesības uz atbrīvojumu no tiesas izdevumiem*, par ko konkrēti lemj tiesa, vērtējot ienākumus, mazāka cena par pirmajām 100 kWh elektroenerģijas mēnesī, var pienākties arī siltā ēdiena pakalpojums, palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā, ko maznodrošinātā statusā esošie iedzīvotāji arī visvairāk izmantojot, jo var tikt uzņemti dzīvokļa rindā, un tā vēl joprojām. Šīs lietas regulē pašvaldības un valsts institūcijas.
Šādu bildi apzinoties, vēlos apspriest tiešām sociāli nepasargātāko iedzīvotāju slāni – iedzīvotājus ar vidējiem un augstiem ienākumiem! Varbūt rodas jautājums – kādēļ? Tātad vidējā alga Latvijā (2016.gadā) – „mēneša vidējā bruto (pirms nodokļiem) darba samaksa bija 827 eiro, kas ir par 5,3% jeb 41 eiro vairāk nekā 2015.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati”.[3]
Ņemam vērā, ka šogad skaitlis īpaši nav mainījies. Tātad matemātiski šie iedzīvotāji un sabiedrības slānis ar augstāku algu nekā vidējā ir sociāli nodrošināti un spēj brīvi rīkoties ar saviem līdzekļiem. Diemžēl tas ir mīts. Tieši mēs, cilvēki, kas patstāvīgi pelna sev iztiku vai ar algotu darbu, vai uzņēmējdarbību, radošām izpausmēm, start up’iem un dažādām peļņas ieguvēm, ciešam visvairāk, mēs tiekam sodīti un „apzagti” par to, ka esam inteliģenti, konkurētspējīgi, izglītoti, veiksmīgi, nosvērti, motivēti, ambiciozi, attīstīties griboši un spējīgi, loģiski un racionāli domājoši un spriest spējīgi. Šo sarakstu varētu turpināt ar neskaitāmiem apzīmētājiem kvalitatīvam cilvēkam un vajadzīgam sabiedrības loceklim kā tādam.
Jautāsiet – kādā veidā mūs „apzog”? Ar nodokļiem, vēl vairāk nodokļiem un, protams, cita veida nodevām. Ja tā sauktajam „pabērnam” valsts no budžeta maksā dažādus pabalstus, sniedz atvieglojumus un daudzos un dažādos veidos atvieglo šī cilvēka liekēža un nederīga cilvēka eksistenci, tad par to maksājam mēs „turīgie”. Tas ir gluži ka maksāt stipendijas, tikai atšķirība ir tā, ka, ja students kāda iemesla dēļ negūst atbilstošas sekmes, stipendija viņam tiek atņemta.
Kādēļ šis princips nav attiecināms uz veselu liekēžu un pabiru slāni (par saviem uzskatiem neatvainošos, pašlaik vēl mūsu valsti pastāv „runas brīvība”)? Jeb jautāšu vēl tiešāk – kādēļ cilvēki, kas tiešām liek lietā savu smadzeņu podu, attīstās un vispār tur šīs valsts ekonomiku, tiek nospiesti uz ceļiem pretī šīm pabirām???
Skarbi skan, es zinu, patiesība acīs kož. Bet mūsu pienākums nav pabarot un aprūpēt visus šos „sociālo statusu” ieguvušos nederīgos pilsoņus. Mūsu atbildība ir rūpēties par sevi, savu ģimeni, mājsaimniecību un attīstību.
Lai vieglāk būtu uztvert manu domu tiem, kas vēl nav sapratuši, ērtības labad ņemsim reālus piemērus „no dzīves” Ieskatam apskatīsim 3 dažādu slāņu cilvēkus (maznodrošināto statusu ieguvušo cilvēku, aktīvo bezdarbnieku un ekonomiskajā apritē esošo valsts iedzīvotāju).
Tātad ekonomiski aktīvajam censonim būs viegli rēķināmā 1000 EUR bruto alga (nedaudz virs 2016.g. aprēķinātās vidējās darba algas). Pabirām šis cipars liktos milzīgi liels, ko tik nevar ar šādiem ienākumiem sadarīt, cik alus pudeles nesanāk un grādīgais vai jebkādas citas „smadzenes attīstošās mantas” (ar šo nevēlos aizskart nevienu personīgi, ja esi maznodrošināta persona citu iemeslu dēļ, arī tad tā ir Tava un tikai Tava izvēle)!
Tātad 1000 EUR vienam pieaugušajam bez apgādībā esošām personām (bērniem, vecākiem, laulātā). Uzskatāmāk, protams, jo šī persona dzīvo viena. Tātad elementārā matemātika ir, ka viņš no saviem nopelnītajiem 1000 euro „uz rokas” saņem 702,95 euro. Cik daudz, kāds teiks!!! No savas nopelnītās algas cilvēks valstij pārskaita 105,90 euro valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, un kopumā ar darba devējam maksājamo nodokļu „devu” valsts kase iekasēs 533.31 Eur. Par ko???
Labi, to neņemsim vērā. Tātad cilvēkam pāri no savas pelnītās naudas paliek 702,95 euro. Teiksim, ka šis cilvēks ir iegādājies īpašumu tautas klases bloķenē, jo ar šādiem ienākumiem neko labāku banka nevarēja piedāvāt. Viņš par to mēnesī bankai atdod 200 euro, un, protams, neaizmirsīsim par komunālajiem maksājumiem, elektrību (pilnā apmērā un bez jebkādiem atvieglojumiem), ūdeni, NĪ nodokli (un atkal pilnā apmērā un bez jebkādiem atvieglojumiem) u.c. regulāros maksājumus.
Neaizmirstam, ka arī šim, „turīgajam” cilvēkam ir fiziska pamatvajadzība pēc pārtikas (ko diemžēl neviens par velti nedod un pašam vēl pagatavot nepieciešams, nav kā zupas virtuvē, kur visu uz paplātes pasniedz!), kas, protams, ir aplikta ar PVN. Tā aptuveni rēķinot noskaitām nost no 702 euro vidēji (kā minimums) 500 euro šim regulārajām pamatvajadzībām. Kā redzam, kā „brīvie” līdzekļi paliek aptuveni 200 euro.
Liekas tik daudz! Tomēr nedrīkst aizmirst par medicīnas izdevumiem, izdevumiem veselībai, apģērbam, arī atpūtai, jo cilvēks strādā un tā ir nepieciešama emocionālās veselības saglabāšanai. Un šinī gadījumā runa ir nevis par tāliem un eksotiskiem ceļojumiem, bet par ikdienišķām lietām kā teātris, kino, kāds kafejnīcas apmeklējums u.tml. Jebkurš loģisks un līdzi rēķinošs indivīds atzīs, ka nekas daudz pāri no šīs algas nepaliek, ja vispār kas paliek pāri.
Ļoti iespējams, ka šim cilvēkam ir automašīna (jo tā ir nepieciešamība), mēbeles un tehnika līzingā, kur arī ir regulāri maksājumi, vai arī ģimenes locekļi ko pabalsta (vecākus, brāļus, māsas). Šinī gadījumā rodas jautājums kā vispār iespējams izdzīvot!
Tagad ieskicēsim aktīvo bezdarbnieku! Šis cilvēks vairākus gadus cītīgi, apzinīgi un mērķtiecīgi strādājis, visbiežāk vienā uzņēmumā un arī vienā nozarē. Šī persona, to darot, veikusi visas obligātās sociālās iemaksas (iespējams, arī veidots kāds uzkrājums „nebaltām dienām”).
To visu darot, emocionāli un visādi citādi inteliģentais cilvēks sapratis, ka pienācis laiks ko dzīvē mainīt! Industrija noveco, vai varbūt es pats neesmu pietiekami laikam gājis līdzi, tomēr kaut kas mainīts tiks. Stress jau pārņēmis, terapija nelīdz, zūd dzīvesprieks, un ģimene arī cieš no garastāvokļa svārstībām.
Tā turpinot attīstība arī bremzējas. Vienīgais loģiskais un atbalstāmais solis ir aiziet no darba un kā paraugpilsonim saņemt sevis grūti un sūri pelnīto bezdarbnieku pabalstu! Izcils īstermiņa risinājums, lai maksimāli uzlabotu veselību, nervu sistēmu, atjaunotu smadzeņu resursus, uzlabotu attiecības ģimenē un tik tiešām saprastu, ko vēlas dzīvē turpmāk darīt, kā un kur pārkvalificēties, ja tāda vēlme rodas (un to darīt bez papildu stresa, jo to var darīt jeb kurā laika, ne pēc darba vai kā savādāk).
Tiešām perfekts risinājums grūtībās nonākušam pilsonim, kurš jebkādā veidā tiek bremzēts savā esošajā darbavietā, industrijā, sfērā un nozarē (protams, klāt nāk neskaitāmi personiski aspekti, par kuriem nerunāšu). Galvenais ir apzināties, ka šim indivīdam finansiāli ir tikpat lielas problēmas kā iepriekš pieminētajam.
Nedaudz atsvaidzināsim atmiņu par bezdarbnieku pabalstiem – pabalsta izmaksas ilgums visiem bezdarbniekiem ir 9 mēneši neatkarīgi no apdrošināšanas (darba) stāža: pirmos 3 mēnešus – piešķirtajā apmērā; nākamos 3 mēnešus – 75% no piešķirtā pabalsta apmēra; pēdējos 3 mēnešus – 50% no piešķirtā pabalsta apmēra.[4] Kā redzams, nekas spīdošs! Atkal jau laupīšana!
Un, ja nu pārkvalificēšanās prasa 1,5 gadus? Kā lai cilvēks izdzīvo atlikušos 9 mēnešus (neaizmirstam, ka šis personāžs ir aktīvais bezdarbnieks, kas turpinās aktīvas darba gaitas, atradis piemērotāku darbu, pārkvalificējies, attīstījies, pārvarējis kādus šķēršļus, savedis kārtībā veselību u.t.t.)?
Ar matemātiku var nodarboties katrs pats, taču visiem zināms, ka cilvēks maksās (katrā ziņā pienākums maksāt likuma ietvaros) visus rēķinus 100% apmērā. Visus pamatrēķinus, ēst arī nepieciešams, un kādu apģērba gabalu arī ik pa laikam nepieciešams nomainīt, citādāk ar ielāpiem vien būs jāstaigā! Un, kas bieži vien nāk papildus “turīgajam” personāžam, ir veselības izdevumi un kursu/mācību/kvalifikācijas celšanas maksājumi (iebildīsiet, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra šo sniedz bez maksas), – šie izdevumi nav no mazajiem.
Teiksim, ja persona vēlas pārkvalificēties un kļūt par sertificētu Java programmētāju ( tak laikam līdzi iet un būt konkurētspējīgam arī nākotnē), tad tīri tikai par kursiem ar sertifikātu (jo grūti bez attiecīgās jomas profesionālas pieredzes bez sertifikāta atrast darbu) jāšķiras vidēji ap 1500 eiro. Un bieži vien šim skaitlim klāt nāk dažādi citi ne tie mazākie cipari, kas tieši saistīti ar kvalifikācijas celšanu (atbilstošs dators, citi kursi u.t.t.).
Labi, pietiks par šo, domāju, ka vismaz idejiski situācija šiem valsts iedzīvotājiem ir saprotama. Un tagad ķersimies klāt “sociāli neaizsargātākajai” sabiedrības grupai – vai precīzāk, piemēra pēc, iedzīvotājiem ar sociālo statusu – maznodrošinātais!
Šim nabadziņam diemžēl (!?) mēneša ienākumi ir zem vai ap iztikas minimumu. Šim personāžam atšķirībā no pārējiem ir iespēja tikt pie 90% NĪN atlaides (ja vispār tāds jāmaksā, tak var būt vēl daudz un dažādi atvieglojumi, pat līdzmaksājums no valsts/pašvaldības puses par dzīvokļa īri), dažādu komunālo un regulāro maksājuma atlaides vai pabalsti, iespēja tikt pie restorāna “Zupas virtuve” labumiem (iedomājieties, cik daudz naudas ieekonomējas un pārtikas produktiem), pārtikas pakām, sociālās palīdzības (drēbes, lietas u.t.t.), kurā iekļaujas arī nauda dažādu pabalstu ietvaros.
Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības – ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība – un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā.[5]
Atzīsim paši sev – kas ir tie cilvēki, kas nonāk šādā “sociālā nabadziņa lomā”? Tie ir liekēži, nespējnieki, deģenerāti, emocionāli degradējušies indivīi ar destruktīvām tieksmēm un, pats trakākais, tie, kas šādus stāvokļus ļaunprātīgi izmanto, pieprasot valsts palīdzību!!!
Un ne tikai! Šie nekam nederīgie cilvēki (domāju to, ka ekonomiski un kā pilntiesīgi sabiedrības locekļi) pieprasa sapratni, cieņu, respektu, lai mēs atbalstām viņus, palīdzam turpināt ceļu kā absolūtām nullēm, apzogot ekonomiski spējīgo iedzīvotāju makus, atņemot tiesības uz labāku dzīvi, attīstību un atpūtu!
Gari un plaši rakstīts! Kur tad parādās sociālā nevienlīdzība? Faktos, ka maznodrošinātā un trūcīgā statusa ieguvējs no valsts var iegūt (un to ļoti aktīvi dara) dažādus pabalstus, piemaksas, atvieglojumus, dzīvesvietu, neierobežotu „sapratni” (dzīve tak skarba mūsdienās, ak, nabadziņš!) un citus labumus!
Kamēr cilvēku, kuru apzog ar neskaitāmiem nodokļiem un nodevām par savu REĀLI esošu ieguldījumu sabiedrības un valsts/reģiona attīstībā, noliek pie vietas, uzliekot vēl vairāk nodokļu, maksājumu, ierobežojumu un cita veida „sodu” par to, ka cilvēks dara.
Ļoti žēl apzināties, ka pašlaik un ļoti sen ir iedzīvināta sociālisma kustība. Pabalsti ir tas, kas mūsu sabiedrību degradē (neesmu jau tomēr tik skeptiska persona, ir 2 pabalsti, kas ir absolūti pelnīti un veicināmi, jo paši maksājam nodokļus, un šie ir vienīgie, kas cieši saistīti ar mums pašiem – maternitātes/paternitātes pabalsts un bezdarbnieku pabalsts, ko pieminēju iepriekš)!
Pabalstu un sociālā sistēma iznīcina sabiedrību, uzliekot par „pienākumu” turīgajiem rūpēties par pabirām, deģenerātiem un „neveiksminiekiem pēc paša vēlēšanās”.
Jebkurš no mums ir tieši atbildīgs par savu dzīvi. Ja nepieciešami iztikas līdzekļi, tad, lūdzu, ir darbs, kaut ar minimālo algu, taču ir. Ja nav vēlmes strādāt, lūdzu, brīva izvēle, tikai atceries, nebūs ne pabalstu ne atvieglojumu, ne bezmaksas dzīvesvietas uz citu rēķina, ne bezmaksas restorāna! Ja nepieņem darbā (kā nekā strādāt vēlies), tad panāc to, ka Tevi vispār ir vērts pieņemt darbā, attīsties, nomazgājies pirms darba intervijas, mācies, ej līdzi laikam, ja tas nav pa spēkam, tad zini, ka esi absolūti nederīgs sabiedrības loceklis, kas nav pelnījis palīdzību no turīgo un valsts puses.
Es šādu sarakstu varētu turpināt, galvenā ideja ir, ka „turīgie” vai nodrošinātie cilvēki atrodas šādā statusā tikai tādēļ, ka ir izmantojuši potenciālu, ieguldījuši daudz darba savā attīstībā, seko līdzi tendencēm pasaulē, nepārtraukti mācās un apgūst strauji augošo informācijas tehnoloģiju laikmetu, nesēž uz vietas ar klēpī saliktām rokām, bet dodas meklēt iespējas un veidus, ka tikt vēl tālāk savā karjerā un attīstībā. Šie cilvēki ir tie, kas dzen uz priekšu valsts attīstību un ekonomiku.
Un ko mēs saņemam pretī? Nosaukšu to par sociālo nevienlīdzību. Mūs apzog tikai par to, ka esam labāki (uzdrošinos to apgalvot, jo tādi ir mani uzskati). Pabiras un neveiksminieki tiešā veidā no mana un manas ģimenes maka katru mēnesi nozog simtiem eiro, kas tieši ir saistīti ar manu personīgo vērtību darba tirgū, manām nākotnes iespējām attīstīties, atpūtu, dzīves kvalitātes uzlabošanu!
Katru gadu no manis pelnītās algas tiek nozagts viens skaists, stresu noņemošs, sevis pilnveides un attīstības pilns ceļojums! Vai arī jauns dators, kas cieši saistīts ar nepārtraukto tehnoloģisko attīstību un inovācijām esošu darba vidi, kur esošā tehnika jau ir novecojusi…
Arī šeit varētu turpināt, taču neredzu vajadzību pēc tā. Viens ir skaidrs – mani un man līdzīgos apzog! Un to dara apzināti un mērķtiecīgi, uz katra soļa, ar katru limonādes pudeli un ābolu, ar nepārtraukti pieaugošo nekustamā īpašuma nodokli un augstajām degvielas cenām, ar 21% PVN par pamata precēm, kas nepieciešamas cilvēcīgai eksistencei, ar “bezmaksas” medicīnu, kad par zobārsta apmeklējumu nepieciešams šķirties no prāvām naudas summām, ar pastāvošo izglītības sistēmu, kad tiek atdoti tūkstošiem euro par izglītību, ar katru savu darbā pavadīto stundu, jo no algas tiek atņemts aizvien vairāk nodokļu, pretī nesaņemot NEKO!
Tā ir realitāte kādā mēs visi dzīvojam! Ja esi padibene, neveiksminieks un likteņa pabērns, tad tā ir Tava izvēle, un neesi pelnījis ne centa no manas algas vai valsts budžeta! Tā ir tikai un vienīgi Tava izvēle! Nevajag par to sodīt citus, atņemot viņiem iespējas un finansiālo brīvību!
[1] http://m.lvportals.lv/visi/skaidrojumi?id=272833
[2] http://m.lvportals.lv/visi/skaidrojumi?id=272881
[3] http://www.la.lv/latvija-palielinajusies-videja-darba-alga/
[4] http://www.vsaa.lv/lv/pakalpojumi/stradajosajiem/bezdarbnieka-pabalsts
[5] http://www.lm.gov.lv/text/1034
Avots: pietiek.com