Protams, protams – tu zini: mazuļa piedzimšana ir prieka un laimes pilns notikums. Tu zini, ka gandrīz jāgavilē un jābauda šis laiks, bet tā vietā tev birst asaras un rūgti ir gan rīti, gan vakari. Tu piktojies uz sevi un uz citiem, tu gribi saprast – kas notiek!? Vēl vairāk – tu esi gandrīz pārliecināta, ka esi slikta mamma.
Ir svarīgi, ka tu zini arī šo – no emocionālajiem traucējumiem pēcdzemdību periodā sievietes cieš daudz biežāk nekā tos diagnosticē un ārstē. Visbiežāk dzirdētais termins ir „pēcdzemdību depresija”, tomēr psihoemocionālie traucējumi pēcdzemdību periodā var būt ļoti dažāda rakstura.
Lai arī bērna piedzimšana patiešām ir priekpilns notikums, tas vienlaikus ir arī emocionāls krīzes stāvoklis, jo notikušas nozīmīgas pārmaiņas sievietes dzīvē un ikdienas ritmā. Nekas nav kā senāk – viss ir mainījies, pilnīgi viss un atpakaļceļa vairs nav. Ir jauna loma, rūpes, pienākumi un atbildība, un ar to saistīts nemiers. Ir arī fizisks nogurums, miega trūkumam, straujas hormonālās pārmaiņas un spēku izsīkums pēc dzemdībām. Sataukuma un baiļu pārvarēšanu apgrūtina emocionāla un sociāla atbalsta trūkums, līdz ar to jaunā māmiņa bieži vien paliek viena savās izjūtās – īsti nezini, vai kādam teikt, ka nejūties labi, un līdz ar to jūties arvien sliktāk.
Emocionālu traucējumu, kurš sākas pirmajās divās diennaktīs pēc dzemdībām, dēvē par krīzi. Tā ilgst dažas stundas vai dienas, sasniedzot maksimumu trešajā līdz piektajā pēcdzemdību dienā. Tad izpausmes mazinās un klusi pāriet aptuveni divu nedēļu laikā. Sieviete šajā laikā brīžam jūtas laimīga kā putns debesīs, bet jau pēc mirkļa – kā izmirkusi, nobirusi un dubļos guloša rudens lapa. Var parādīties satraukums, jo sieviete jūtas nedroša un neprasmīga rūpēties par jaundzimušo, līdz ar to sāk domāt, ka ir nepiemērota mātes lomai. Mamma, protams, ļoti raizējas par mazuļa labsajūtu un baidās atstāt viņu vienu kaut uz brīdi. Trauksmi pavada pārmērīgs jūtīgums pret citu teikto un aizrādījumiem, aizkaitināmība vai raudulīgums. Var būt miega un ēstgribas traucējumi, nespēks. Sievietei ir grūti dalīties savos pārdzīvojumos ar kādu, jo bērna piedzimšanai bija jābūt priekpilnam notikumam, bet izrādās, ka tā gluži nav. Atšķiras sievietes gaidītais no reālām pašas izjūtām, kā ir būt mammai. Šajā dzīves posmā sievietei īpaši nepieciešams visu veidu atbalsts, nepieciešama arī informācijas sniegšana, izskaidrošana, kas viss kopā sievieti nomierina. Nepieciešamības gadījumā sievietei iesakāma krīzes psihoterapija – dažas vizītes, kurās noskaidro sievietes nemiera iemeslus un tos risina.
Dažām sievietēm (20%) emocionālie traucējumi var saglabāties ilgāk par pāris nedēļām, un var izpausties kā garastāvokļa svārstības atkal no eiforijas līdz skumjām, tomēr biežāk ir nomāktības izjūta. Sievietei var būt vainas izjūta jeb pašpārmetumi un zems pašvērtējums. Sieviete jūtas slikta mamma, nemākulīga, neprasmīga un kļūdu pieļāvēja. Gribas sevi sodīt, sist pa pirkstiem, pārmest. Jaunajai mammītei var būt miega traucējumi un vai nu negribas ēst vai pretēji – viņa atkal un atkal pārēdas. Sievietei var būt pārmērīgs nogurums, nespējot aizmigt pat tad, ja tāda iespēja rodas, un nepārejošs nespēks. Galu galā mammai no domu jucekļa mazinās vēlme ņemt bērniņu rokās, rotaļāties, sarunāties. Un atkal – sieviete izjūt satraukumu un pārdzīvo, ka nespēj rūpēties par bērnu. Tāds mokošs, mokošs, neapstādināms karuselis…
Iespējams, sievietei parādās arī psihosomatiski simptomi (piemēram, galvassāpes, muguras sāpes, gremošanas traucējumi), kas īsti nepakļaujas ārstēšanai – nevienas zāles nepalīdz.
Tomēr visbiežāk jaunās māmiņas cieš no trauksmes: izjūt milzīgu atbildību un satraukumu rūpēs par bērnu, cenšas būt laba, vēl labāka, vislabākā un pat perfekta māte, tādēļ ir saasināti jūtīga pret kritiku. Vienas no nevēlamām sekām šādām izjūtām ir bērna pārmērīga novērošana un kontrolēšana un vienlaikus nespēja uztvert bērna vajadzības, līdz ar to bērns ir nemierīgs un raud.
Jebkuras pārmaiņas nes līdzi kaut ko, kas sievieti neapmierina. Ja sieviete nav kontaktā ar savu neapmierinātību un dusmu jūtām jeb neapzinās tās, tad dusmas parādās agresīvu domu veidā. Mammīte kaut ko agresīvu var nodarīt pat sev, ģimenes locekļiem, un pat bērnam. Tādas uzmācīgas agresīvas domas var satraukt līdz pat panikas lēkmei. Mamma grib, bet nespēj tās atvairīt un pamatoti baidās nodarīt pāri. Mamma var arī uzmācīgās agresīvās domas neapzināties un izjust tikai bailes palikt vienai mājās ar bērnu. Daļa sieviešu apraksta, piemēram, bailes no nažiem, nespējot pat ieiet virtuvē. Nereti sieviete ir aizkaitināta un dusmīga, naidīga, uzvelkas, aizvainojas uz partneri vai bērnu.
Mokošais satraukums par agresīvajām domām un bailes nodarīt pāri noteikti ir iemesls meklēt palīdzību pie ārsta psihoterapeita. Diemžēl sievietes palīdzību meklē pārāk reti. Un tā arī dzīvo un cieš: jūtas vainīga un slikta māte, baidās, ka tiks atklāts viņas iedomātais sliktums un kaunās no tā. Mamma ir norūpējusies, laika trūkumā un klusi cer, ka nepatīkamās izjūtas drīz pāries. Visbiežāk sievietes griežās pie ārsta psihoterapeita tikai tad, kad ciešanas kļūst nepanesamas.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!