«Es viņa dēļ esmu gatava darīt visu, bet viņš…», «Dodiet padomu, ko man darīt ar bērnu?», «Kurā viņš tāds negants “atsities”?…» Pazīstama bildīte? Ļoti gribās savam acuraugam organizēt «ideālu bērnību», bet viņš, parazīts, cenšas visu sabojāt.
Taču ideālu bērnību nodrošināt var tikai psihiski veseli vecāki. Tikai tā un nekā savādāk. Lai bērns izaugtu laimīgs un, lai mīlestība viņa dzīvē būtu gaišas un priecīgas jūtas, vecākiem šī mīlestība jādod no pašiem pirmajiem mazā cilvēka dzīves mirkļiem.
Te nu, protams, varam izdarīt lirisku atkāpi par tēmu, ka mēs visi ļoti atsķirīgi uztveram šo jēdzienu Mīlestība.
Vieniem tās ir darbības, citiem – siltas, maigas attiecības, rūpes un uzmanība. Taču daudz svarīgāk ir tas, ka mīlestība kā emocija, kuru mēs pret kādu jūtam – ir absolūti bērnības sajūta. Tas ir tas, ko mēs jutām, kad bijām maziņi. Meklēt mīlestību nozīmē meklēt tās sajūtas, tos pārdzīvojumus, censties tos atkārtot, zemapziņā vēlrez un vēlreiz atgriezties bērnībā.
Piemēram, labklājīga ģimene. Tāda, kur to vien darīja, kā bērnu nēsāja uz rokām, bučoja viņam dupsi un kur viņu lutināja visi bez izņēmuma. Kad viņš izaugs, savā partnerī vinš meklēs tieši to.
Taču, kā jau mes zinām, tā mēdz būt ne visiem. Daudzi jau agrā bērnībā jutās pamesti, nevienam nevajadzīgi, nemīlēti. Tam var būt daudz un dažādi iemesli, vienu atdeva internātā, otru – nedēļas bērnu dārzā, trešo uz laukiem pie vecmāmiņas (mamma apciemoja reizi mēnesī, bet bērns raudāja, jo tik ļoti mīlēja savu mammu un briesmīgi pardzīvoja to, ka viņa viņu pamet).
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!