No 5 rītā līdz 1 dienā… ne uzsmēķēt, ne uz tualeti, visu laiku ar sievu… Masēju viņai krustus… Viņa paziņo ārstiem, ka viņai vajag steidzīgi dzemdēt, jo 6 vakarā mums atvedīs ledusskapi…
«Ap 1 dienā es biju izpumpēts kā pēc vagona netīru pamperu izkraušanas… Kad mēs pārvācāmies uz dzemdību galdu (vai krēslu)… es gribēju izzust, izkrist cauri zemei, zaudēt samaņu… Bet mana samaņa negribēja mani pamest! Spiešana!!! Ak dievs, vai kas tāds vispār ir iespējams??? Spiežu kopā ar savu sievu… Uz vaigiem man plīst kapilāri… Acis sarkanas… (vēl mazliet un es būtu `dzemdējis` kopā ar sievu vārda tiešajā nozīmē, tikai manu pūliņu auglis būtu nepatīkams pārsteigums visiem klātesošajiem) )… Necilvēcīgs pēdējās spiešanas kliedziens… Klusums (pagāja pāris mirkļi, bet man likās, ka stundas, es jutu, kā man uz galvas kustas un sirmo mati)… un mūsu mazais brīnums ar savu brīnišķīgo godīgo raudienu paziņo visai cilvēcei, ka viņa ir ieradusies… ka gatava dzīvot… un uzspļaut viņai uz visu apkārtējo, izņemot mammu un tēti.»
Man paziņo, ka mums ir meitiņa… bet es stāvu un kaucu un nekaunos par asarām…