Bērnībā mēs ar visiem spēkiem centāmies atbilst apzīmējumam „īsts vecis”.
Mēs lamājamies visrupjākajā veidā, apspriedām, ignorējot iekšējo vēsumu, vājās klasesbiedreņu kāju potītes, mācījāmies slaidi nospļauties uz asfalta un rakstījām vārdu ar trim burtiem uz visiem pieejamiem žogiem. Mums mācīja izlikties, ka pasaule ir pieejama, saprotama un vienkārša. Par to mēs nerunājam savādāk kā vien ar dziļu nicinājumu, jo bijām pārliecināti: tieši tā runā īsti veči! Izmisīgi ar pazemību mēs spriedām par vīriešu pārākumu un sieviešu muļķību.
Vai mēs spējām uzvesties savādāk? Laikam, ka nespējam, pasaules pozīcija bija vienota: tikko tu izdarīji soli sānis – mūs panāca frāze „Esi taču vecis”. Skolotāji, vecāki, klasesbiedri, nejauši paziņas dažādās toņkārtās un modifikācijās atkārtoja vienu un to pašu: sākot ar „Tu esi zēns – ļauj taču meitenēm būt pirmajām” līdz pat „Tu ko esi bāba, vai?” Iespēja kaut kā izgrozīties no šīs maskulīnās pieejas praktiski nebija.
Taisnības labad gan jāsaka, ka es jau diezgan agri sāku šaubīties par tāda pasaules uzskata taisnīgumu, bet tas man nemaz nepalīdzēja. No manis tāpat kā iepriekš tika prasīta nežēlīga vīrišķība.
„Esi vecis”, – turpināja skandēt pieaugušie. Kas konkrēti tika domāts ar šo prasību, man tas ilgu laiku palika mīkla. Taču ar gadiem kopējā ideja kļuva aizvien saprotamāka. Saprotama un briesmīga.
Ja to iedomātos tēžu veidā, tad tas izskatītos apmēram šādi:
Tev nav tiesības būt jūtīgam, ja tā nav agresija un nevēlēšanās būt pirmajam.
Tev nav tiesības būt seksuālam, ja tas nav brutāli.
Tev nav tiesības būt vājam – tā ir bābu darīšana.
Tev nav tiesības teikt „nē” sievietei, ja runa ir par seksu (tev jāgrib vienmēr, tev vienmēr ir jābūt gatavam). Ir jāizmanto jebkura iespēja, nodarboties ar seksu (vairāk taču šāda iespēja var arī nerasties).
Tev viņa ir jāapmierina! Ar seksu nodarbojas ne jau baudas dēļ, padarot to par daļu no mīlestības, tur nav vietas smalkām spēlēm. Tas ir vīrieša galvenais pašapliecināšanās veids!
Tev jābūt aizstāvim. Tik ļoti jābūt, ka pat tad ja neviens nevienam arī neuzbrūk, tev ir jārada uzbrukšanas leģenda, bet vislabāk jāuzsāk neliels karš.
Tev vienmēr ir jāpierāda, ka tu esi spēcīgāks par pārējiem.
Un tā tālāk un tā joprojām…
Tas viss manā atmiņā uzpeldēja, kad pie manis vērsās trīspadsmit gadus veca zēna māte. Pamatproblēmu viņa formulēja šādi: „Nu viņš vispār nav vīrietis! Kaut kāds cietpauris! Neprot ne par sevi pastāvēt, ne interesējas par meitenēm, pavisam necenšas būt pirmais, sēž un zīmē savas multenes …
Kad viņa to pateica, man it kā uzvēdīja pelējuma smaka no bērnības. Lūk tā, tikai vienā teikumā arī bija formulētas visas prasības pret „īstu veci”.
Bet pats simptomātiskākais šajā stāstā bija tas, ka pēc Lielā gadījuma gribas mamma izrādījās viena no tām sievietēm, kura dalījās ar savu sāpi flešmobā # #янебоюсьсказать (esnebaidospateikt). Tīklā viņa aprakstīja tikšanos ar tādu „veci”, kurš nekaunīgā un briesmīgā veidā izrādīja visas tās īpašības, kuru izpausmes viņa pieprasīja pati no sava dēla. Paradoksāli, bet mēs it kā neredzam baismīgo sakritību un vienlaicīgi smagās pretrunas.
Bet taču interesējoties par meitenēm, maniakāli vienmēr vēloties būt pirmais (tas ir lai pārējie būtu vājāki/ sliktāki/ pieejamāki), pierādot, ka prot sevi aizstāvēt, vecis, kurš savu panāk par katru cenu, cilvēku valodā tiek saukts par varmāku. Vai jūs teiksiet, ka tā tas nav? Vai tad ne šādas „vīrieša” rakstura iezīmes ir iejauktas nelaimēs, par kurām stāsta tā paša flešmoba dalībnieces? Un vai nav pārsteidzoši, ka mamma pieprasa no dēla tieši tās īpašības, kuras virtuozi izmanto varmākas?
Koordinātu sistēma, kādā tiek „audzināti” mūsu zēni, vispār ir dīvaini, ka lielākā daļa no viņiem paliek daudzmaz normāli cilvēki. Jo tieši tā tiek audzināti Hērostrati… Hērostrats ir pārliecināts par to, ka pasaule ir pelnījusi sagrāvi jau tāpēc vien, ka viņi paši ir cietuši un cieš. Tie paši, kuri iznīcina gan mūs, gan sevi.
„Kas tu esi meitene, vai?” – pārmetoši jautā četrgadīga dēla tēvs, kurš metas viņam ap kaklu. Jautā un it kā tā starpcitu vienreiz par visām reizēm nofiksē jēdzienu un vienkāršu lomu modeli, kuru nomainīt būs ak cik grūti. Ja vispār tas būs iespējams. Tajā taču slēpjas attieksme pret sievieti, un „klikšķis” uz tēva izteikto vērtējumu, un mājiens par dēlu kā vāju būtni.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!