Tālāk viss ir skaidrs. Tālāk, ja tu neapstāsies, atveras bezdibenis.
Jo tad kad cilvēks saskaras ar situāciju, kurā viņam svarīgi un dārgi cilvēki viņu novērtē kā „vārguli”, viņam atliek tikai divi ceļi. Pirmais – visiem spēkiem noslēpt šo vājumu, cenšoties tikt galā ar kompleksiem, kuri viņu pavada. Bet otrais – izvarot visu pasauli, lai tieši tagad, par jebkuru cenu izskatītos spēcīgs. Tāda cilvēka pašnovērtējumam ir nepieciešams nekavējošs mierinājums, kā narkomānam narkotikas. Tāpēc stingri runājot, nav svarīgi, kurš būs līdzās. Tas kurš trāpīsies pa rokai, tas arī saņems: sieva, bērns, kolēģis utt.
Tāpēc, ka vardarbības pamatā (jebkuras!) ir apzināta vai neapzināta vēlme tūlīt pat atjaunot pašam sevi savās acīs. Bet izmest sevi nelaimīgajam „vecim” ir vienkārši, jo iemesli taču vairāk kā pietiekami: bērni, kuri traucē kunga mieru, nepazemīga sieva, tūļīgi padotie, stulbi gājēji…
Audzinot „īstu veci”, pieaugušie, kā parasti, sit par pašām sāpīgākām vietām. Pateikt cilvēkam, kurš atrodas dziļā atkarībā, „tu esi vājš”- nozīmē pastiprināt viņa atkarību vairākkārtīgi. Un beigu beigās tas, novedīs pie tā, ka viņš savu dzīvi izšķiedīs, lai savāktu pierādījumus pretējam. Lūk tāpēc arī vispār nav svarīgi, vai runa iet par atslēdznieku, ģenerāldirektoru, oligarhu vai autobusa vadītāju. Visi viņi var izrādīties mazi zēni, kuri turpina tēvam pierādīt, ka viņi patiesībā ir „īsti veči”.
Viņi protams to darīs uz visu pārējo rēķina, bet kā gan savādāk! Jēga taču ir tajā, ka par veci ir jābūt citu acīs. (Kāds ļoti liels un zināms vadītājs būdams, „īsts vecis”, noveda šo principu līdz pilnībai. Viņš savā kompānijā ieviesa speciālas kartiņas, darbinieku tualetes apmeklējumam. Iedomājieties, kāds panākums: ne tik vien kā muša bez viņa ziņas nepārlidos – sekretāre pat pačurāt nevar!}
Ir jāsaka, paši negaidītākie cilvēki izrādās ir iesaistīti šajā nekursā. Tā, kādreiz agrā jaunībā mani satrieca frāze, kuru izmeta viena mana laba paziņa (pēc viņas vārdiem, pārliecināta feministe) par kopēju draugu: „Viņš dara pāri meitenei”. Ziniet par ko tas? Man personīgi ne par kādu cenu nebija lemts uzminēt. Izrādījās, meitenei nebija iebildumu ar viņu pārgulēt, bet viņš atteicās… Frāze aizskāra un satrieca mani, bet vēlāk noskaidrojās, ka tā ir tāda „kopēja vieta”, gandrīz vienprātība: ja sieviete pieprasa (grib/dod), „vecis” atteikt nevar un nedrīkst. Pēc maniem uzskatiem, iznāk īsta sazvērestība pret zēniem, kurā klusējot piedalās pat tie, kuri skaļi apgalvo pretējo.
Tieši seksuālās attiecībās šis modelis izpaužas īpaši spilgti. Tas arī ir saprotams, runa taču iet par pašu smalkāko, pašu jūtīgāko cilvēku savstarpējo attiecību jomu. Tā ir joma, kurā darbojas mājieni un pustoņi. Bet „vecim” viss notiek savādāk: viņam taču pēc nozīmējuma jāmeklē jebkura iespēja panākt savu (lai kāds šis „savs” arī nebūtu). Bet sieviešu lieta – viņš tajā ir pārliecināts – drusku palauzties un dot. („Dot – apzīmē pašu neglītāko šī darbības vārda jēgu! Viņš pats par sevi cilvēcisko attiecību skaistāko daļu nonivelē līdz tirdzniecībai un sazvērestībām. Cik viss būtu vienkārši, ja šo jēdzienu izmantotu tikai paši netīrākie tukšpaurainie tēviņi, bet diemžēl, kā jums jau ir zināms, tas tā nav. Sazvērestība – tā arī nozīmē sazvērestību).
Starp citu, mūsdienu antropologi apgalvo, ka pašos pirmsākumos zēni ir gatavi atteikties no pirmā agrīnā seksa daudz biežāk, kā meitenes. Var, protams, un ir gatavi… Bet tikai, kas viņiem to ļaus? Sabiedrība, kura stāv gultas galvgalī ar sveici rokā, lietišķi iedzen zēnu gultā.
Pūšot, elšot un svīstot viņam nākas nospēlēt savu vīrišķo lomu līdz pašām beigām kā nākas. Bet pēc tam obligāti piekrāsot un izstāstīt paziņām. Darba gaitā piedomājot pikantus sīkumus. Atkārtojot rupjības un neķītrības.
Paliek tikai viens solis līdz tam lai seksu pārvērstu kara laukā „veča” apziņā. Vēl vienu reizi atgādināšu, kā apmēram izskatās šis ceļš: „Man jābūt spēcīgam… es baidos, ka mani kāds noturēs par vāju… man jāpierāda pretējais… spēks visu laiku ir jādemonstrē… sieviete, tāpat kā tētis bērnībā, mani vienkārši provocē un pārbauda…” un tā tālāk, kā jūs jau atceraties, it kā pats no sevi priekšstatos sāk parādīties sievietes kā saldkaislas mātītes…
Šķiet, ka par zēniem vecāki parasti uztraucas mazāk, kā par meitenēm. Ļoti bieži man nāciess dzirdēt apmēram tā „zēni ir daudz pastāvīgāki, viņiem ir sarežģītāk iegūt psiholoģiskas traumas”. Tas nepavisam, nepavisam nav tā. Drīzāk tieši otrādi: ir ļoti jāpacenšas, lai šo traumu viņam nenodarītu. Jo ja no vienas puses, ik pa laikam zēnam pārmest par viņa mazvērtību, bet no otras puses – radīt „vīrieša cienīgus” apstākļus, viss augstāk minētais notiks pats no sevis. Bet tālāk atliks vairs tikai gaidīt, kurā brīdī viņš sāks svilināt zemi zem savām un mūsu kājām.
Es ceru, ka lasītājs saprot, ka es to rakstu ne jau tāpēc, lai attaisnotu kaut kādas vardarbības formas. Tas, protams, nenozīmē, ka jebkurš vīrietis, kurš izgājis cauri aprakstītajam, kļūst par kompleksiem pilnu nelieti. Tam, lai cēloņi attīstītos un cilvēks kļūtu vardarbīgs, ir nepieciešami papildus nosacījumi un apstākļi. Bet vai tad jūs nebijāt pārsteigti par vardarbības masu raksturu (#янебоюсьсказать (esnebaidosteikt))? Vai tad jums neapstājās elpošana brīdī, kad jūs sapratāt, ka katrs no mums tā vai citādi ir „iesaistīts” šajā tīklā…
Brīnišķīgi ir audzināt spēcīgus, pateicīgus, godīgus, atvērtus, atsaucīgus vīriešus. Tieši tāpat kā sievietes, vai tā nav?
To var darīt tikai vienā veidā: dodot viņiem tiesības būt pašiem. Tikai kādos apstākļos mūsu bērni var apzināties paši savu vīrišķību un sievišķību. Saprotot, ka pirmais un otrais izpaužas dažādi, un tiem ir tūkstotis nokrāsu. Un tieši otrādi, ja mēs, bezgalīgi novienkāršojot mūsu brīnišķīgo pasauli, turpināsim raidīt, ka viss vienreiz un uz visiem laikiem nonāk pie noteiktām lomām, mēs saņemsim tos pašus nelaimīgos kompleksiem pilnos monstrus.
Pie mātēm, tieši pie mātēm es vēlos vērstie. Mīļās! Palīdziet saviem dēliem! Viņiem ir ļoti, ļoti, ĻOTI grūti. Dodiet viņiem spēku būt pašiem, vienkārši būt bērniem. Aizvāciet „īsto veci” no diskusijām. Jebkurā formulējumā un uz visiem laikiem. Tas nepadarīs viņus vājus, tieši otrādi, viņu spēki pavairosies, tieši tad viņi spēs saņemt patiesu baudījumu no tā, ka viņi ir zēni.
Un vēl – pastāstiet par meitenēm. Par smalkām un cilvēciskām. Un atļaujiet zēniem būt tādiem pašiem… Ar ko gan jūs riskējat? Pamēģiniet! Un kas to lai zina – iespējams, viņi nekļūs nelaimīgi, tādēļ, ka viņiem pāri visiem spēkiem kāds ir jāapmierina. Dodiet viņiem mieru.
Bet pagaidām pār zēnu vaigiem rit neredzamas asaras. Bet nekas, gan jau zēni tiks galā. Viņi ir veči, viņi nedrīkst raudāt. No viņiem gaida uzvaras.
* Autors:Dima Zicer