Ļoti bieži klasiskajā lieteratūrā mīlestība tiek pasniegta kā upurēšanās. Sākot no “Romeo un Džuljetas” līdz pat “Meistaram un Margaritai”, kur mīļotie viens otra dēļ izcieš visdažādākās mokas, pavisam neilgu laiku ir kopā, lai pēc tam šķirtos vai vispār nomirtu. Mīlestība tiem nedodas viegli, tās dēļ ir jācieš, jāgaida un jāmokās. Droši vien arī es jaunībā biju izlasījusi ļoti daudz grāmatu par tieši šādu mīlestību, tāpēc ilgu laiku mana mīlestība tāda arī bija: pilna bezgalīgas drāmas, asaru un šķiršanos. Šķita, ja tā nenotiek, tad tā vispār nav mīlestība – tikai tāda vieglprātīga aizraušanās.
Par laimi es nobriedu, bet varbūt vienkārši izaugu, vai arī piekusu ciest. Tagad man mīlestība ir milzīgs prieks. Un nekādu upuru.
Man ir gandrīz 42 gadi un laiku pa laikam man patīk būt ciniskai, teikt, ka es neticu mīlestībai, romantikai un mūžīgai laimei. Attiecībās ar vīriešiem es esmu tieša kā bambuss – bez vilcināšanas paziņoju par to, kas man patīk, kas nepatīk un kādas ir manas vēlmes.
Arī pie velna pasūtu bez minstināšanās. Periodiski es sevi pārbaudu – vai tiešām mana sirds nav pārakmeņojusies un dvēsele nocietinājusies? Agrāk diennaktīm ilgi es varēju gaidīt vienu vienīgu sms un tad traukties kaut uz pasaules malu, ja vien viņš pasauca. Es ne mirkli nešauboties pirku un dāvināju dārgas dāvanas – lai tikai viņam sagadātu prieku. Gatavoju brokastis un pusdienas – tikai tādas, kuras patika manam iemīļotajam. Nomocīju savu draudzeni ar bezgalīgajiem: “viņš teica, interesanti, ko ar to viņš domāja…..?”
Protams, šie “viņš” bija dažādi vīrieši, Kādu es mīlēju, ar kādu kopā dzīvoju, kadā vienkārši biju iemīlējusies, bez pretmīlas. Bet sajūtas, ko manī izsauca vīrieša figūra, bija līdzīgas – un katru reizi es viņu dēļ biju gatava uz visu. Ja tagad šī gatavība ir pargājusi, vai tas varētu nozīmēt, ka arī spēja mīlēt pagaisusi?
Jaunībā mēs mokoši meklējam sevi, 15-25 gados mēs esam “kaut kas”. Kā saprast, kas tev patīk un kur ir tavas robežas, un kas vispār tu esi, ja neesi pamēģinājis dažādas lietas, un tev vēl nav nekādas dzīves pieredzes? Tāpēc jaunībā mēs drosmīgi metamies eksperimentēt – gan ar ārieni, gan profesiju, gan seksu, gan…..mīlestību.
Pēc 25 mums jau ir kaut kāds karkass – esam saņēmuši izglītību, nedaudz, iespējams arī profesionālo pieredzi, ir jau pirmie puni attiecībās un seksā. Mēs vairs tik bezbailīgii neraujamies eksperimentēt un vairāk vai mazāk zinām savus mērķus. Daudzas ir jau apprecējušās, piedzemdējušas bērnus vai arī veido attiecības ar perspektīvu to izdarīt. Šo to jau dzīvē saprotam, bet mazāk visā tajā saprotam sevi. Mums jūk savas un sabiedrības vēlmes un ļoti bieži mīlestību sajaucam ar vēlmi upurēties. Mēs cenšamies iztapt vīrietim, jo savādāk šķiet, ka viņš apvainosies un aizies.
Briedums – man tā ir patiesā tikšanas ar sevi. Pēc “aklās” jaunības “kāda dēļ”, mēs sākam dzīvot sevis dēļ. Tas nenozīmē to, ka mums neviens nav vajadzīgs vai arī mēs esam kļuvušas veiksmīgas, egoistiskas un pašpietiekamas vientuļnieces. Nē!. Mēs tāpat kā 20 gados vēlamies mīlestību, vēlamies attiecību siltumu.
Vienkārši mēs saprotam, ka veselīgās attiecībās viss ir abpusēji. Kā teica Omārs Haijams: ” Man nav vajadzīgs tas, kam neesmu vajadzīgs es.”
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!