Tāpēc es vairāk:
1. Negaidu vīrieša zvanus vai ziņas. Es vai nu rakstu un zvanu pati, vai izdzēšu to kontaktus, kuriem nav laika pat īsai atbildei: “Piedod, šobrīd esmu aizņemts, piezvanīšu, kad atbrīvošos.”
2. Neeju uz randiņu, ja tikšanās vieta un laiks man ir neizdevīgi. Lai tikšanās būtu prieka pilna, tad tai jābūt ērtai. Ja vīrietis neinteresējas ne par sievietes laiku, ne vēlmēm, ne viņas ērībām, tas nozīmē, ka viņam vispār neinteresē šī sieviete. Tāds vīrietis man nav vajadzīgs.
3. Es nepiedodu dāvanu neesamību ne manās dzimšanas dienās, ne citos man svarīgos svētkos. Man patīk vīrieši, kuriem patīk tērēt naudu, lai apdāvinātu savas mīļotās sievietes.
Finansiāli skopi cilveki parasti ir skopi it visā. Neuzmanība pret datumiem, kuri svarīgi otram cilvēkam, nozīmē tikai neuzmanību pret pašu cilvēku. Tos, ko mēs mīlam, mums gribās lutināt un iepriecināt, un tas viss, kas ir svarīgi viņiem, ir svarīgi arī mums.
Ja nav svarīgi, vai žēl, vai aizmirsu – vari aizmirst arī manu telefona numuru.
4. Negaidu, kad vīrietis sameklēs attaisnojumus tam, ka viņš nav veiksmīgs un nedzīvo labklājībā. Tas nenozīmē, ka no vīrieša man vajadzīga tikai nauda. Bet stāsts par “ar mīļoto laime arī būdiņā” nav nobriedušas sievietes stāsts. Savās būdās mēs pabijām jau 20 un 30 gados un 40 gados mums jau pašām ir sava komfortablā dzīve un tāpēc attaisnojumiem nav vietas.
5. Neklusēju par to, kas man nepatīk. Protams, es “nekompostrēju vīrietim smadzenes” ar visdažādākajām pretenzijām. Taču ir lietas, par kurām otrs cilvēks nenojauš, kaut vai tāpēc, ka viņš nav es. Ja es nemīlu lielu ātrumu, jo tas mani biedē, tad es neklusēju un netēloju sajūsmu, ja vīrietis brauc ar 120 km stundā. Tāpat arī es aizkaitināti nesaku “kā tu brauc!”, es mierīgi saku: “lūdzu, nebrauc tik ātri, es nervozēju un man ir bail.”
6. Es nebaidos uzdot jebkurus jautājumus. Tāpat arī esmu gatava atbildēt uz jebkuru jautājumu. Jaunībā mēs baidamies noskaidrot nesaprotamo, jo baidāmies izbiedēt vai ievainot vīrieti. Taču tieši šī neskaidrība pēc tam ievaino mūs pašas. Es vairāk nevēlos sāpes, tāpēc es visu noskaidroju.
7. Es negludinu vīrieša kreklus. Man nepatīk gludināt. Man arī manus kreklus nepatīk gludināt. Es vairs nedaru neko tādu, kas mani apgrūtina. Ja viņš mani mīl, tad pats izgludinas savus kreklus.
8. Es nejaucu seksu ar mīlestību. Sekss var būt saistīts ar mīlestību un var arī nebūt saistīts. Man mīlestība ir izgludināt pašam savu kreklu, paklusēt kopā ar mani no rītiem, jo no rīta man negribās runāt. Atcerēties mana kaķa vārdu un to, cik karotītes cukura es beru savā kafijā, uzdāvināt tiko grieztu pojeņu pušķi un, klusējot atnākt un salabot manu tekošo krānu. Ja tā visa nav, un ir tikai sekss – tātad mums ir tikai sekss.
9. Es neesmu greizsirdīga uz viņa draugiem un darbu. Vai arī uz viņa bērniem no iepriekšējām attiecībām. Ja vīrietis mani mīl, viņš atrod laiku, ko veltīt man. Viņš mani “iekļauj” savā noslogotajā grafikā, neskatoties uz komandējumiem, futbolu, draugiem, makšķerēšanu kopā ar dēlu. Jo arī es dzīvoju piepildītu dzīvi.
Ja mēs abi atrodam laiku viens otram, tātad mums ir attiecības. Ja laiku attiecībām atrodu tikai es, bet vīrietis visu laiku ir aizņemts, tātad attiecībām man jāpameklē kads cits.
10. Es necenšos izskatīties labāk vīrieša dēļ. Tieši otrādi – iepazīšanās brīdī es varu būt pat sliktāka kā esmu – ciniskāka, tiešāka. es nekautrējos stāstīt par savām grūtībām un problēmām. Tas, kuram esmu vajadzīga, paskatīsies dziļāk un tālāk. Tas, kuram neesmu – paies garām.
Man ir gandrīz 42 gadi. Un es esmu bambuss. Tiešs, stingrs, lokans un bez liekām pretenzijām. Mani ir grūti salauzt, saliekt un pat atstumt. Es esmu norūdījusies. Taču es vēljoprojām vēlos mīlēt, taču neesmu gatava upurēties mīlestības deļ.
Mīlēt nozīmē radīt nevis ciest.
Autors: Jeļena Špundra (psihologs, geštaltterapeits un mākslas terapeits)