Jānis Kreilis, kurš deviņus gadus ir dzīvojis ārpus Latvijas, bet atgriezies, dalījies ar neparastu stāstu, kas nosaukts “3 lietas, kas mani šokēja, atgriežoties Latvijā”.
Kreilis vietnē yourmove.lv raksta:
«VISS! Vienreiz man shitais jaapastasta, lai dzird ne tikai muusu valdibas kungi, bet arī visi pilsonji!!1! 2 GADUS gadriz jau esmu Latvijā, un MAN IR KO TEIKT!!!?!»
… apmēram šādi es iesāktu savu sakāmo, ja gribētu parodēt vienu otru soctīklu aktīvistu. Klāt pieliktu vēl kādu bildi ar čemodāniem un, iespējams, arī pa kādam lamuvārdam.
Bet ja nopietni – pēc pagājušās nedēļas statistiskā dziļurbuma gribēju pamainīt tēmu un padalīties ar saviem iespaidiem par Latviju pēdējo divu gadu laikā, kopš esmu atpakaļ.
Lai arī man ir sanācis studēt ASV (bakalaurs Filadelfijā un maģistrs Ņujorkā) un strādāt Ganā, Nigērijā, Katarā un vēl pāris valstīs, pēc visiem deviņiem gadiem ārzemēs vēl joprojām esmu Purvciema puika, kas skatās uz iekrātajām vīzām vecajā pasē ar nelielu neticību. Un šo Purvciema puiku Latvija pēdējo divu gadu laikā ir pietiekami pārsteigusi, lai no tā sanāktu pirmais nelielais raksts.
#1 – Cik salīdzinoši lēta ir dzīve Latvijā
Es vienmēr esmu zinājis, ka Ņujorka ir dārga. Vistas fileja $12 kilogramā. Siers $16 kilogramā. Pusdienu piedāvājums – bez $15 kabatā labāk nekur nedoties. Viens aliņš pēc darba? Astoņi dolāri – nē, deviņi, jo neaizmirstam par dzeramnaudu arī bārmenim. Par vienu istabu studentu komunaļņikā maksāju $1050 mēnesī. Vismaz $50 aizgāja telefona rēķiniem un vēl $45 par (švaku) internetu.
«Bet pat Ņujorka nobāl, salīdzinājumā ar Briseli vai Stokholmu (vai Lagosu, ja meklē tās pašas ērtības). Ja neesi izglītots profesionālis, labākā iespēja kaut ko uzkost ārpus mājas ir kebabs vai maķītis par sāpīgiem €10. Izrauties no pilsētas – €15 un uz augšu, lai nopirktu vilciena biļeti.»
Līdz ar to kāda ir jēga no €3000-4000 mēnesī, kas Latvijā šķiet fantastiska nauda, ja mēneša beigās pāri nekas daudz nepaliek, un par tādām luksus precēm kā personīgais auto vai teātra biļetes labāk nedomāt?
Šajā ziņā par Rīgu esmu tiešām pārsteigts. Lai arī dzīve kļūst dārgāka, šobrīd ar €1000-1500 pietiek (vismaz manuprāt), lai dzīvotu puslīdz ērti – noīrētu dzīvokli (€400 mēnesī), brauktu ar nedārgu auto (€100 mēnesī), kādreiz iekostu pusdienas (€5) un vakariņas (€12) ārpus mājas, aizietu uz kino (€7) vai teātri (€15-20) un šad tad paceļotu (€100-?). Ja nedzīvo viens, vēl labāk. Nevaru vēl spriest, cik maksā izaudzināt bērnus, bet tiktāl esmu bijis patīkami pārsteigts. Un tas viss, nerēķinot klāt to, cik vērta ir jūra pusstundas attālumā, tīrs gaiss un dzīve ar salīdzinoši nelieliem sastrēgumiem.
#2 – Kāda ir vide labākajos uzņēmumos Latvijā
«Atceros, kad pirmo reizi nonācu lielās konsultāciju firmas McKinsey birojā Filadelfijā. Bakalaurā pieteicos tur darbā un tiku līdz intervijai. Skats no kura-tur-desmitā stāva loga uz pilsētas debesskrāpjiem un Skūkilas upi zem kājām, ar glītiem koka paneļiem iztapsētās sienas, ar matētām stikla sienām atdalītā videokonferenču telpa – tas viss uz mani atstāja dziļu iespaidu. Godīgi sakot, neko tādu nebiju vēl līdz tam redzējis, jo birojs man vēl no Latvijas vairāk saistījās ar telpu, kas nokrāsota poģīša zaļajā un piekrāmēta ar poļu mēbelēm, kas gaisu piepilda ar maigu epoksīdsveķu aromātu.»
Bet nekā. Kopš septembra, kad uzrunājām pirmos uzņēmumus sakarā ar Your Move, esmu paciemojies vairāk kā 40 birojos, un tie ne vides, ne (vismaz viesu uzņemšanas) kultūras ziņā daudz neatšķiras no tā, ko biju redzējis ASV un citās Eiropas valstīs. Īpaši atmiņā palikusi Draugiem Group, kur darbiniekiem ir sava ēdnīca un plaša atpūtas telpa, Accenture ar izrakstītajām stikla sienām un koka elementiem un Catchbox ar industriāli moderno iekārtojumu, bet, atklāti sakot, nav sanācis pabūt birojā, no kura ātrāk gribētos pazust.
Neliels komentārs arī par kopdarba telpām. Ņujorkā paviesojosWeWork Soho. Tur, protams, viss kā pie kārtīgiem stārtapiem-digitālajiem darboņiem-hipsteriem: veco ķieģeļu sienas, melnie griesti, spuldzītes ar ģeometriskiem kvēldiegiem un balināta bērza galdi. Bet Coworking Riga, kur šobrīd sēžu, mierīgi tur līdzi ar savām dēļu grīdām, dizaina lampām un košajiem mākslas darbiem pie sienām. Un mēnesī savs galds te maksā €120, nevis $750.
#3 – Cik viegli ir satikt cilvēkus, ar kuriem sadarboties
Esat dzirdējuši par six degrees of separation – ideju, ka jebkuri divi cilvēki pasaulē var iepazīties caur sešiem draugu draugiem? Mana ir teorija, ka Latvijā šis skaitlis ir divi.
«Vajag grafisko dizaineri? Īzī. Man ir labs čoms, ko varu jums ieteikt. Kādu, kas saprastu kaut ko par apdrošināšanu? Mierīgi – manam čomam ir savs čoms. Pasākumu vadītāju? Pag, uzzvanīšu paziņai. Viņai pagājušajā nedēļā esot tik labi korporaķvičiks sarīkots, ka esot dabūjusi kontaktus.
»
Salīdzinot ar lielajām pilsētām, kur cilvēku tīkli nav tik cieši saistīti, Latvijā ir vieglāk strādāt, jo vari sadabūt rokā vajadzīgos palīgus. Turklāt viņiem līdzi arī nāk reputācija – tikpat viegli kā sadabūt šo cilvēku kontaktus ir apzināt tādus, kas par viņiem aizliktu labu vārdu (vai ieteiktu turēties pa gabalu).
Un tas nebeidzas ar brīvmāksliniekiem. Saturīgaistīkls palīdz atrast partnerus un klientus – pēc manas pieredzes, ja dari ko vērtīgu un dari to atbildīgi, cilvēki ne tikai zinās, ar ko tevi iepazīstināt, bet arī nebaidīsies to darīt.
Nobeigumā – neliela atkāpe. Cik daudzi no jums, izlasot virsrakstu un pirmo rindkopu, domāja, ka tūlīt pāri gāzīsies kārtējā #vissirslikti #īīīīī straume? Zinu, ka daudziem atgriešanās nav bijusi viegla (un Your Move mērķis ir to uzlabot, gan palīdzot ar labu darbu, gan padomu), bet nav labi, ka bēdu stāsti ir vienīgais, ko lasām soctīklos.
Tāpēc lūgums – ja esi atpakaļ Latvijā un jūties labi, padalies ar savu stāstu komentāros. Un paskubini savējos darīt tāpat.”