Musulmaņi, šķiet, ir visticīgākie cilvēki uz mūsu planētas. Viņi kopš bērnības svēti godā savu senču tradīcijas un pilda reliģiskos rituālus. Tieši starp musulmaņiem ir visvairāk reliģisko fanātiķu un radikālo sektu pārstāvju.
Ticība Alaham musulmanim ir svarīgāka par visu. Tomēr arī starp viņiem atrodas tādi, kas atļaujas pārkāpt priekšrakstus. Atgriezīsimies dažus gadsimtus atpakaļ vēsturē, Osmaņu impērijas laikos, lai pārliecinātos, ka svētās tradīcijas reizēm nākas ignorēt.
Šajā islāma valstī, lai cik tas nebūtu dīvaini, sultāna harēmā vispār nebija musulmaņu sieviešu. Un arī precējās turku valdnieki reti, kaut arī reliģija viņiem atļāva turēt vairākas sievas.
Diezgan dīvaini, ka sultāna tuvumā bija arī neticīgās. Meitenes, kuras nezināja musulmaņu tradīcijas, kuras bija radušas pie monogāmām attiecībām, bet ne pie spēcīgas konkurentes par tiesībām gulēt ar monarhu. Un tomēr tā tas bija, bet tam ir loģisks izskaidrojums.
Galvenais šādu neformālu savienību pluss bija tas, ka nevajadzēja precēties, tomēr bērni tika uzskatīti par likumīgiem. Sultāni nevēlējās precēt musulmanietes, jo tad nāktos rūpēties arī ar viņu radiniekiem, kuri pie jaunā znota nāktu ar dažādām prasībām.
Otrs, bet ne mazāk svarīgs, faktors bija sultāna nevēlēšanās pavadīt daudz laika kopā ar savām sievietēm. Viņu galvenais uzdevums bija dzemdēt mantiniekus. Ja impērijas galva apprecētu visas savas sievietes, tad pēc likuma viņam vajadzētu rūpēties par viņām visām vienādā mērā: vienādi apdāvināt, vienādi pavadīt laiku kopā ar katru no viņām, un tā tālāk.
Trešais pluss: dzimst bērni, kuri nav līdzīgi viens otram. Šajā ziņā turki nebija rasisti, tāpēc visai viegli attiecās pret citu tautību meitenēm. Kā praksē pierādīts, dažādu rasu pāriem dzimst ļoti skaisti bērni.
Vēl viena svarīga īpatnība – varēja veidot jebkura lieluma harēmu. Tajos laikos ik pa gadam izraisījās dažādas bīstamas epidēmijas, kuras pļāva cilvēkus pa labi un pa kreisi. Tas pats Suleimans zaudēja trīs savus bērnus, Mahmudu, Muradu un Abdullahu, kad tie bija pavisam maziņi. Tāpēc vajadzēja, lai dzimtu iespējami daudz bērnu, lai turpinātu dzimtu.
Un pēdējais: ja harēma sievieti kāds paņems gūstā, ienaidnieki nevarēs šantažēt sultānu, draudot to nogalināt vai sakropļot. Monarham tās nebija nekas vairāk kā kalpones.
Ir zināms gadījums, kad Tamerlāns sakāva Bajazida I karapulku, viņš paņēma gūtā Bajazidu un viņa sievu. Lai pazemotu uzvarēto, pulkvedis iesēdināja Osmaņu impērijas valdnieku būrī un lika viņam noskatīties, kā viņa sievai kailai nācās „apkalpot” uzvarētājus.
Populārajā seriālā „Lieliskais gadsimts”, kurā stāstīts par notikumiem Osmaņu impērijas laikā, ir daudz izdomājumu. Tā , filmā Suleimana dēls Mustafa gandrīz apprecas ar Aibigi- ievērojamu musulmanieti, un tad arī viņa brālis Bajazids apprec māsīcu, Huridžihanu. Kaut kas tāds patiešām nenotika.
Starp citu, laulība starp Suleimanu un Hirremu varēja būt. Hirrema bija sultāna mīļotā sieviete, viņa tika pie brīvības, pieņēma islāmu, un tad monarhs apprecēja viņu, tādējādi padarot viņu par visvarenāko sievieti valstī.
Iestāvējušos kārtību izjauca sultāns Osmans II, viņš apprecēja uzreiz divas dižciltīgas musulmanietes: Aiši-hatunu un Akili – hatunu.
Un vispār, labie laiki agri vai vēlu izbeidzas. XIX gadsimtā eiropieši ilgi spied turkus pieņemt liberālās reformas. Rezultātā sultāns atcēla verdzību 1861. gadā (tieši tai pat gadā, kad Krievijā tika atcelta dzimtbūšana).
Sultāns Abdul-Azizs nespēja samierināties ar to, ka harēms palicis tukšs, taču viņš tāpēc neskuma. Monarhs precējās septiņas reizes, un ar katru gadu rīkoja aizvien krāšņākas kāzas.
Jo vairāk sievu bija turku sultāniem, jo lielāka kļuva viņu vara. Realitāte bija tāda, ka tirānijas laikmetam tuvojās gals. Valsts galvai radās aizvien vairāk formālu un reālu iespēju ietekmēt valsts iekšējo un ārējo politiku.
Vispār jau visam ir savas pozitīvās puses. Beidzot musulmaņu sievietes tika pie iespējas saukties par sultānu sievām. Protams, vīru nācās dalīt ar citām, taču viņas jau nemaz nebija tik ļoti pret to.