Ar stāstu, kas liks aizdomāties ikvienam dalījusies kāda portāla “Facebook” lietotāja:
Sieviete raksta:
Šodien braucot autobusā dzirdu sarunu, jauniešu starpā (~13-15g)
Meitenei zvana telefons, paskatās kas zvana un saka:,,Nu b*e, atkal tā mutere zvanās”
Uz ko viena no draudzenēm atbild “Tač izslēdz ārā, pirmdien atzvanīsi” Viss bariņš pasmejās, laikam baigi smieklīgi bija.👏🏾 (Meitene tā arī dara, izslēdz telefonu)
Bet man kaut kā “iekšā” viss “uzvārījās” Kā?! Kā, var būt tik vienaldzīga attieksme pret mammu, kā var tik ļoti necienīt savu mammu?!
LASI ARĪ ŠO:
Bērni ir vecāku karma
Es nezinu kādam naidam vai dusmai ir jābūt pret mammu, lai varētu atļauties tieši tā?
Un teksts “Pirmdien atzvanīsi” paga, ko?
Šīs naktis Tava mamma negulēs, iespējams histēriski raudās, jo nezinās kur Tu esi, vai viss ir kārtībā un ar ko Tu esi, bet Tev viss ir tik vienkārši, jo PIRMDIEN, taču, “atzvanīsi”
Es neuzdrīkstējos kaut ko iebilst vai komentēt skaļi, jo ne jau es būšu tā, kura tagad kaut ko mainīs vai mācīs kā dzīvot. Sarunas turpinājās par to, kur tad šodien varētu “pi*t ogu” (rakstu kā dzirdēju)
Bet vai tad, ja šis būtu bijis pēdējais zvans no mammas, Tu varētu pēc tam dzīvot ar tīru sirdsapziņu? Vai tiešām? Un ko Tu darīsi tad, kad būs jau par vēlu? Vai tiešām ir tik grūti ziedot minūti, lai aprunātos ar mammu? Man bija ļoti daudz jautājumu, ko gribēju pajautāt meitenei..
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: