Pats nāku no maza ciematiņa Cēsu pusē. Gāju vietējā skolā, mamma audzināja viena pati 5 bērnus, bijām ļoti nabadzīgi. Kā jau jaunākajam ģimenē, man bija jāvelkā brāļa drēbes jo mamma nevarēja atļauties pirkt jaunas. No 1.kl līdz 9.kl man nebija draugi, vienmēr tiku apsmiets par to, ka esmu nabadzīgs, kaimiņi saviem bērniem neļāva ar mums draudzēties tikai tapēc, ka mēs bijām “nestandarta” ģimene. Vārds nestandarta vairāk domāts – vientuļa daudzbērnu māmiņa, nabadzīga ģimene utt.
Es regulāri pavadiju laiku viens pats, staigājot apkārt un izsapņoju sapņus, kā būtu ja man būtu daudz naudas, kā būtu ja es būtu piedzimis turīgā ģimenē. Laikam ejot bieži mammai pārmetu par to, kā tas var būt, ka no rīta apēd vienu maizes riku un visu dienu sēdi badā, pie visa vainoju mammu. Brīžiem ar mammu nerunāju jo biju dusmīgs, ka man nebija tas, kas maniem skolas biedriem.
Bija brīži, kad mūsu ģimenē nebija nedēļām pārtika, lai to atrastu, lasijām pudeles, salīda mamma parādos, vai arī rakņājāmies pa musorņikiem. Tāda bija mana bērnība, skolā mani lika kaktā par to, ka man nebija darba burtnīcas, ko mēs nespējām atļauties. Vai arī zīmēšanas stundā, lai dabūt sekmīgu vērtējumu zīmēju uz rūtiņlapas ar pildspalvu jo mamma nevarēja atļauties nopirkt A4 lapas un krāsas. Vai arī, lai dabūtu skolā vismaz uz mēnesi brīvpusdienas pēc stundām mazgāju skolā grīdas.
Arī mūsu ģimenē pienāca brīdis, nonācām bērnu namā. Trīs paņēma ome un divus paņēma valsts savā apgādībā – tas biju es ar vidējo māsu. Bet mamma veiksmīgi tika galā ar šo situāciju un jau pēc pusgada atguva mūs attpakaļ.( šis notikums bija pirms skolas uzsākšanas).
Laikam ejot es iemācijos pastāvēt pa sevi, neļaut sevi abižot vai vienkārši noignorēt, jo bieži saņēmu no vietējiem aizkarošas replikas.
Jau esot bērnam es iemācijos daudz lietu, ko skolā nemāca – saprast esošo situāciju bet to nepieņemt. Tieši ar šādu attieksmi es esmu tas, kas esmu tagad. Es daru to, ko es uzskatu par pareizu. Neklausos,ko citi runā jo vienmēr atradīsies kāds, kam tava dzīve interesēs ļoti. Atradīsies vienmēr kāds, kas tevi mēģinās pazemināt zemāk par zemi. Bet ja tu celsies un “kapāsi’ uz priekšu tu panāksi daudz, dzīvē ir galvenais darīt. Mans mērķis kapēc šo publicēju ir tikai tapēc, ka pēdēja laikā dzirdu depresīvus tekstus – es nevaru, man grūti utt. Es zinu, ka katram no mums ir bailes dzīve ko darīt, bet ja neuzdrošināsies darīt – nezināsi. Nekad neej kopā ar baru bet ej pret baru, jo tikai tad sapratīsi savu patieso vērtību un spēku 😉
P.S. – man ir viss superīgākā mamma jo pateicoties viņai un tā brīžā situācijai es esmu tas, kas es esmu 🙂