Dažreiz mēs dīvainā kārta nonākam īstā vietā un īstā laikā un uzskatām, ka tas ir liktenis vai Dieva griba. Šodien mēs tev piedāvājam izlasīt 7 stāstus, kuri tik tiešām pierāda, ka liktenis eksistē.
1. Pārvācos uz īrētu dzīvokli, nodzīvoju tur divas nedēļas. Vienu brīdi nolēmu sarīkot sev spa-dienu: no galvas līdz kājām sasmērējos ar zilajiem dubļiem. Pēkšņi kāds ienāk dzīvoklī. Es “Ievas tērpā”, zila kā Avatārs, skatos uz puisi, kurš ir šokā no notiekošā. Noslēpos virtuvē, paķēru nazi. Puisis izvilka piparu gāzi, un mēs sākām skaidrot, kas tad īsti notiek. Izrādījās, ka dzīvoklis pieder šim puisim, taču izīrēja to man viņa vecmāmiņa, kura sapņoja iekārtot mazdēla privāto dzīvi. Joprojām atceramies mūsu tās dienas skaidrošanos. No dzīvokļa es tā arī neizvācos – dzīvojam kopā.
2. Man pie mājas visu laiku staigā viens bomzis. Kādu dienu viņš piegāja un palūdza naudu loterijas biļetei. Es nenoticēju, bet naudu iedevu. Vakar viņš pienāk man klāt un atgriež naudu ar vārdiem: “Esmu tev parādā līdz mūža galam! Es nopirku loterijas biļeti un vinnēju 10 tūkstošus! Paldies!” Es, ja godīgi, gandrīz sāku raudāt. Man bija liels prieks, ka ar tik mazu naudas summu palīdzēju cilvēkam beidzot atsākt normālu dzīvi.
3. Pie mājas ir neliels parks. Mēs te bieži pastaigājāmies ar māsu. Tur ir mistiska vieta, kur tēvs iepazinās ar mammu, bet māsa satika savu vīru. Lūk, šodien, tajā pašā vietā manī ietriecās puisis. Atvainojās un palīdzēja piecelties. Visa ģimene jau gatavojas kāzām.
4. Pirms pāris dienām no mums aizmuka kaķis. Vīrs, saka, ka aizskrēja mirt, jo viņam jau bija 13 gadi. Šo situāciju vajadzēja kaut kā paskaidrot bērnam. Vakar mēs pastaigājāmies, un es prātoju, kā lai pastāsta dēlam par notikušo, kad sadzirdēju viņa balsi: “Maaaamu, skaties!” Skatos, bet viņam uz rokām mūsu Fredija kopija. Tikai kaķēns. Tagad “jaunais” Fredijs dzīvo pie mums, bet dēlam pateicām, ka “vecais” kaķis tagad dzīvo “jaunajā”. Mēs ar vīru aizdomājamies. Ja ta ir taisnība, ka kaķiem ir 9 dzīves, un viņi katrā no tām atgriežas pie mīļotiem saimniekiem?
5. Uzzināju par līgavaiņa mīļāko tieši kāzu dienā. Nespēju savaldīt emocijas – sāku raudāt, aizskrēju, aizgāju uz metro, kaut kur braucu. Milzīga kāzu kleita, raudošā jauniete, uz kuru skatās visi pasažieri. Un, lūk, viens puisis, kurš, laikam, bija nolēmis uzlabot man garastāvokli, iznesa mani ārā no vagona uz rokām, it kā viņš būtu līgavainis. Tagad esmu laimīga ar jauno vīru, puisi no metro.
6. Līdz 10 gadu vecumam es dzīvoju Taškentā, tur arī apmeklēju bērnudārzu. Mamma ar tanti stāstīja, ka tur es draudzējos ar meiteni vārdā Daša un apsolīju viņu precēt. Pagāja jau daudz gadu, es dzīvoju Maskavā, iepazinos ar meiteni, un mūsu draudzība pārauga attiecībās. Viņu arī sauca Daša, taču es nepievērsu tam uzmanību. Ar laiku mēs iepazinām viens otru labāk, un es pastāstīju viņai par atgadījumu ar bērnudārzu. Izrādās, ka tā ir tā pati Daša! Drīz kāzas. Vīrietis apsolīja, vīrietis tur vārdu!
7. Rudenī mammai atrada vēzi. Ārsti teica, ka cerības izveseļoties gandrīz nav. Es katru dienu pavadīju viņas palātā, bet mājās bija kaķis, kurš palika viens. Es nolēmu viņu atnest uz palātu. Pirmajā dienā kaķis apgūlās uz mamas vēdera un ta nogulēja visu dienu. No rīta ārsti atnāca ņemt analīzes un pamanīja, ka kaķis ir miris. Nākamajā dienā mums pateica, ka analīzes ir daudz labākas, ka tas ir kaut kāds brīnums! Kaķis atdeva mammai savu dzīvību… Cita skaidrojuma man nav.