Cik bieži mēs neapzināti iejaucamies savu tuvinieku dzīvē ar pavisam nevajadzīgu atbalstu, un, uz kurieni šie, it kā cēlie nodomi palīdzēt, mūs aizved?
Psiholoģe Svetlana Roiza (Светлана Ройз) raksta, ka patiesībā, pavisam neaizdomājoties, mēs nenovērtējam un enerģētiski novājinām mums tuvos un mīļos cilvēkus ar saviem vislabākajiem nolūkiem. Faktiski jebkurā aizdevuma situācijā, cilvēks ir un paliek parādnieks. Mēs viņu “uzsēdinām uz sevis”, – uzskata Roiza, un sniedz tipiskus tādas neapzinātas pseidopalīdzības piemērus.
Cik bieži mēs atļaujamies pārtraukt viens otru. Īpaši, kad kompānijās sieviete pārtrauc vīrieti, publiski izlabo, dod padomus – viss tas jau pašā sākumā ir necieņas izrādīšana. Runa – tā ir enerģija – “pārtraukt” runas plūsmu – tas ir nevis vienkārši izjaukt domas, bet gan izsist atbalstu. Kad sieviete (sieva) publiski izlabo, “uzlabo” vai izsmej savu vīrieti, viņa pazemina viņa statusu, izrāda necieņu un noniecina savu vīrieti. Tas ir trieciens viņa “sociālajam nozīmīgumam”. Pie tam, ja analizēt sīkāk – tas, kas pārtrauc, noniecina, cīnās par varu ar mūsu vīrieti-partneri, – ir mūsu pašu “iekšējais vīrietis” (protams, neapzināti). Un tas viss mazina to spēku, kas satur abus partnerus kopā un tuvina vienu otram. Vīrietis, pārtraucot sievieti, izrāda varu. Dažreiz cenšas strukturēt, viņaprāt, bezsistēmu, domu un emociju plūsmu skaidri un secīgi no labās smadzeņu puslodes uz kreiso smadzeņu puslodi.
Cik bieži mēs mainām bērna kustību trajektoriju. Piemēram, skrien mazais cilvēks savās darīšanās – viņam ir droši, viņš ir vienkārši aizņemts ar savām darīšanām tajā laikā. Pieaugušie bieži atļaujas saķert bērnu aiz rokām, iejaucoties kustību trajektorijā, pārnest no vienas vietas uz otru, nesagaidot, kad bērns pabeigs savu iesākot darbu, pārslēdz viņu uz to, kas, viņuprāt, liekas svarīgāks.
Kad bērns ir aizņemts emocionāli, vai ar kādu spēli, viņš, atšķirībā no pieaugušajiem, ir iegrimis tajā pilnībā un pavisam. Ar visu savu būtību. Var iztēloties, ka viņš “ienirst” labās smadzeņu puslodes dziļumos. Tieši tādēļ viņš bieži arī “nedzird” pieaugušos, kas sauc viņu no “loģiskā” krasta – kreisās smadzeņu puslodes. Ir jāpaiet laikam, lai informācija nonāktu līdz bērnam. Vai arī šī informācija vienkārši nav atšķirīga. Kad bērnu ātri no dziļumiem “izceļ” – tā ir “pārslodze”, kas rezultējas ar histēriju, nogurumu, nekontaktēšanos. Kad mēs kādu iemeslu dēļ pārtraucam ķermeņa kustības, izveidojas bloks vairākos līmeņos. Un no tā rodas dažnedažādi simptomi.
Kad mēs bērna kustību trajektoriju izmainām, mēs “zogam” viņa spēku, likdami viņam saprast, ka mēs esam dievi, ka bērns maz ko var ietekmēt. Un tādēļ bērni kļūst vairāk savažoti vai pārāk agresīvi, ietiepīgi un impulsīvi. Un iniciatīvu neizrādoši. Un tas viss ir mūsu neapzinātā necieņa pret mazā cilvēka procesiem un dinamiku, kas atstāj viņu ar sajūtu “es neko nevaru ietekmēt”.
Kad pieaugušu cilvēku rausta no uzdevuma pie uzdevuma, kad iejaucas pārdomās vai darbībā, notiek tas pats. Ja mēs uzdosim jautājumu – vai man pietiek cieņas pret tuvāko cilvēku darbībām un procesiem, atļausim viņam pabeigt iesākto, vai sarunāsim, kā par visiem kopā korektāk moderēt uzdevumus – kā minimums, attiecībās radīsies vairāk sapratnes.
Kad mēs iejaucamies ar savu “apgaismību”, vērtēšanu, halucinācijām un padomiem, nelūgtu palīdzību, kad mēs cilvēka vietā darām to, ko viņš ir pilnīgi spējīgs izdarīt pats. Kad vecāki, piemēram, atnākot pie pieaugušajiem bērniem ciemos, sāk “palīdzēt” – tā nav palīdzība, tā ir invalidizācija. Tas atņem cilvēkam spēkus, pieredzi un atklāsmes. Tas ir vēstījums jebkura vecuma cilvēkam – tu esi mazs un vājš, un bez manis netiksi galā. Un tā nav mīlestība – tā ir uzpirkšana un vēlme pierādīt sev pašam savu nozīmību. Vēlme būt vai palikt bērna acīs dieva lomā.
Brīnišķīgs Hellingera citāts:
“Tas, kuram ir problēma, var to nest, pie kam tikai viņš viens pats. Ja cits vēlas nest viņa vietā, tad tas kļūst vājāks… Ja es redzu citam kaut ko un ļoti gribu viņam par to pateikt, bet noturos un nepasaku, tad man tas prasa spēkus. Spēki, ko šī noturēšanās prasa man, kļūst par spēku arī viņam. Ja nu viņam pēkšņi ienāk prātā tas, ko es gribēju viņam pateikt. Par cik šī doma viņam atnāca pati, viņš var to pieņemt. Ja es nenoturos un par visām varēm vēlos viņam to pateikt, es izjūtu atvieglojumu no tā, ka esmu viņam to pateicis. Taču es no viņa paņēmu spēkus. Pat tad, ja tas, ko es gribēju pateikt, ir pareizs, viņš nevar to pieņemt, par cik tas nāk no ārpuses. Tā, ka šāda savaldīšanās kļūst par cieņas un mīlestības pamatu.”
Kad mēs sakām citiem, ka “viss būs labi”. Kad mēs citu vietā pieņemam lēmumus, dodam padomus – mēs runājam no dievu pozīcijas. Tādējādi mēs atņemam mūsu tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem iespēju pašiem sajust sevi, savu spēku, savas vajadzības. Nesen, kad viens no samērā tuviem man cilvēkiem sāka stāstīt, cik viņam ir sarežģīti, cik uzdevumu un darīšanu, tad es tā vietā (parasti sakot: kā es varu palīdzēt, es visu izdarīšu), pateicu: ”Es redzu, ka uzdevumu ir daudz. Taču tie ir tādi (parādīju to izmēru ar rokām), bet tu esi tāāāāāds. Un es esmu pārliecināta par tavu spēku un spējām. Ja būs vajadzīgs, es būšu līdzās, bet es zinu, ka tas tev ir pa spēkam”.
Un tas, ko es sajutu un redzēju šī cilvēka acīs, bija pārsteidzoši: tas bija prieks un pateicība. Laikam pirmo reizi es viņam neatņēmu spēkus.
Sniedziet cilvēkiem otro iespēju, taču ne trešo…
Kad mēs pārstāsim kļūt labi attiecībās pret sevi un citiem, pūlis mums blakām kļūs mazāks, bet godīgums, labsirdība un mīlestības spēks mūsu dzīvē kļūs lielāks.
Avots: garavasara.com