Runā, ka dzīve ir vislabākais un aizraujošākais romāns, jo tādus notikumus, kas notiek realitātē, grūti būtu pat izdomāt. Šie īsie stāsti to pierāda!
Vai tev šķiet, ka sievietes izskats ir pats svarīgākais? Ha! Mana draudzene apprecējās pateicoties savai humora izjūtai. Viņai ir mazas krūtis, tāpēc viņa vienmēr nēsā krūšturus ar polsteriem. Kādu dienu mēs bijām pludmalē, un viņai nokrita peldkostīma augšiņa ar visiem polsteriem. Viņa iekliedzās: “Sasodīts! Vējš aizpūta manu krūšturi ar visām krūtīm!” Puisis, kas atradās netālu, smējās kā kutināts un nespēja rimties. Pēc nedēļas viņš jau bildināja šo meiteni.
Es nedodu naudu ubagotājiem. Tas ir principa jautājums – es uzskatu, ka viņi visi ir meļi. Tomēr vienu dienu es ieraudzīju kādu bezpajumtnieku barojam suņus, kaut gan bija skaidrs, ka viņš pats normālas pusdienas ēd ļoti reti. Vīrietis pats staigāja apkārt, meklēdams suņus, ko pabarot. Tas mani tik ļoti aizkustināja, ka es pabroju vīrieti, un nu es ik pa laikam viņam palīdzu. Viņš ir labs vīrs ar smagu dzīvi. Tas ir skumji, ka liktenis dažreiz ir tik netaisns.
Mans dēls ir akls. Ilgu laiku mēs ar sievu nezinājām, kā viņu iepazīstināt ar pasauli un iemācīt, kā dzīvot, lai viņš nejustos “apdalīts”. Draugs mums ieteica sūtīt viņu uz mākslas nodarbībām. Sākumā mēs bijām skeptiski par šādu ideju, bet pēc pusgada skolotāja paziņoja, ka mūsu bērnam ir talants, jo viņš var zīmēt to, ko nevar redzēt pēc tam, kad ir to aptaustījis. Tagad viņa zīmējumi ir izstādēs, un vairāki viņa darbi jau ir nopirkti. Tas nozīmē -, lai kas arī notiktu tavā dzīvē, nekad nepadodies! Vienmēr ir iespējams atrast izeju.
Uzskatīju, ka kāda meitene ir ļoti neglīta un nolēmu viņu izjokot. Sociālajā tīklā uztaisīju viltus profilu un sāku meitenei rakstīt ar mērķi, lai viņa manī iemīlētos. Tad es plānoju uzaicināt viņu uz randiņu, bet pats neierasties. Kamēr sarakstījāmies, es sapratu, ka viņa ir fantastiska un iemīlējos līdz ausīm.
Es pirmo reizi paliku pa nakti pie savas draudzenes. Tā kā viņa vienmēr ievēro kādu diētu, es nolēmu uz virtuvi doties naktī, lai neaizvainotu viņas jūtas un nekārdinātu viņu ar ēdienu. Iegāju virtuvē, atvēru ledusskapi, izņēmu pannu, un pēkšņi aiz muguras dzirdēju kādu aizkapa balsī sakām: “Vai tu ēdīsi?” Panna nokrita uz grīdas. Es pagriezos un ieraudzīju būrī milzīgu papagaili, kas atkārtoja: “Tu ēd! Tu ēd!” Mana draudzne stāvēja koridorā un raudāja no smiekliem. Un kas ir teicis, ka dzīvnieki neko nesaprot.