“Mani sauc Katrīna, man ir 25 gadi. Manam dēliņam tagad ir astoņi, un viņš mācās 2.klasē.
Viņš piedzima, kad man bija 17 gadi, un man nebija iespēju iegūt pilnu izglītību. Tagad es strādāju par pārdevēju konsultanti lielā apģērbu veikalā un nepelnu daudz.
Bērniem skolā bija uzdots atnest to, kas katram patīk visvairāk, un uzrakstīt par to sacerējumu. Kāds no bērniem bija atnesis bruņurupucēnu, cits atveda suni, bet kāda meitene atnesa planšetdatoru un iPhone.
Bet mans dēls atveda mani! Es pat apraudājos, kad viņš lasīja savu sacerējumu.
Neskatoties uz to, ka es nevaru nopirkt savam dēlam to, ko var atļauties citi vecāki, es sapratu, ka viņš mani mīl ne jau naudas dēļ. Vakar es īstenoju viņa sapni, un mēs paņēmām sunīti – lai arī bezšķirnes, bet uzticīgu un mīļu.
Es arī nopirku viņam labu telefonu, kādu nu, protams, varēju atļauties.”