Padoms “iemīli sevi” skan kā ņirgāšanās: var padomāt, ka pietiek tikai ar lēmumu, tikai ar šo frāzi, lai galīgi atbrīvotos no kompleksiem, vainas sajūtas, neņemtu vērā savas nepilnības un pieņemtu sevi tādu, kāda jūs esat. “Un kur te ir kas konkrēts?” – jautā lasītājs, jau simtajā rakstā ieraudzījis šo noriebušos padomu. Pazīstamais psihologs Mihails Labkovskispastāstīs, kas tieši ir jāizdara, lai tas patiešām nostrādātu.
Viss ir galvā
Patiesībā antipātija un mīlestība pret sevi – tas tikai iekšējs stāvoklis. Neviens cilvēks neuzskata sevi par neglītu, neveiksmīgu, sliktu vai stulbu, vadoties pēc paša dotumiem. Mīlestība un antipātija pret sevi formējas bērnībā. Vecāku kritika, viņu salīdzinājumi nav par labu bērnam – “paskaties, bet, lūk, Ļošeņka “trijniekus” nesaņem!” vai “bet es tavā vecumā…”, – visi šie “audzinošie pasākumi” formē to, kā jau pieaugušā vecumā mēs pret sevi attieksimies. Vēl situācija ir atkarīga no tā, kā tētis un māmiņa attiecās pret sevi pašiem. Lieta tāda, ka psiholoģijā vecāki redz sevi bērnos un ļoti bieži identificē sevi ar viņiem. Bērna jebkura kritizēšana pirmkārt ir vērsta it kā uz sevi. Tas ir, kad māmiņa neapmierināti sarauc uzaci un piepūš lūpas, ieraudzījusi dienasgrāmatā kārtējo “divnieku”, viņa viļas pati sevī, viņa ir neapmierināta ar sevi. Tāpēc ar pārliecību var teikt, ka mīlestība un antipātija pret sevi tiek nodota mantojumā.
Ne pēdējo lomu, formējoties pašvērtējumam, spēlē kritika. Mani dārgie, saprotiet: konstruktīvas kritikas nemēdz būt. Vispār. Jebkurš cilvēks, kurš ir dzirdējis “tas nav ideāli” vai “varēja izdarīt labāk” patiesībā lasa – “Es esmu tas neideālais”, “Es esmu tas, kurš varēja būt labāks”. Kā jūs saprotat, neviens apzināti neko sliktu neizdarīs. Nevienam neienāks prātā (un vēl jo vairāk bērnam) – uzzīmēt greizu zīmējumu, uzrakstīt sacerējumu ar piecpadsmit kļūdām un tā tālāk. Ļoti sāpīgi ir atzīties, ka vienkārši jūs esat tāds – nepilnīgs. Lasi – dzīvs, normāls cilvēks.
Nu un pēdējais: šī īpašība lielākā mērā ir raksturīga sievietēm, bet pie vīriešiem tā arī ir sastopama. Cilvēki vērtē sevi pēc tā, kā viņus vērtē pretējais dzimums. Tas ir, daudzām meitenēm panākumi dzīvē – tas ir sinonīms pašas pievilcībai, pamatotībai, realizētībai. Un, ja vīrieša viņai nav, tad viņa uzreiz ir “šausmīga”, “stulba” utt. Ir skaidrs, ka partnera esamībai vai neesamībai nav nekāda sakara ar visu augstāk uzskaitīto: varat būt supermodele ar Oksfordas diplomu un vienkārši bīties no attiecībām.
Speram soli uz priekšu
Antipātija pret sevi cilvēkā ir formējusies gadiem, tāpēc atbrīvoties no tās ar vienu klikšķi ir nereāli. Taču ir noteiktas metodes, kuras ļauj soli pa solim tuvoties šim mērķim. Un ticiet, tas ir to vērts. Par sevi pārliecināts cilvēks reti paspēlē, jebkuru problēmu uztver nevis kā traģēdiju, bet kā interesantu, āķīgu uzdevumu, kuru viņš noteikti atrisinās. Plus pie visa “pārvēršas” arī āriene: jo apkārtējie taču redz mūs tādus, kādus mēs redzam sevi. Un tā ir aksioma.
Tātad iesākumā sāciet cienīt savus lēmumus. Ja jūs šodien plānojāt aiziet uz muzeju, bet draudzene pasauca uz kino – ejiet uz muzeju. Tas dos jums ne tikai pārliecību, bet arī sajūtu, ka savu dzīvi kontrolējat. Jūs pakāpeniski atradināsieties peldēt pa straumi un “dancot pēc svešas stabules”.
Otrkārt, cieniet savas vēlmes. Jautājiet sev, ko jūs gribat brokastīs, kurp jūs gribat braukt atvaļinājumā, ko vēlaties uzģērbt, ar ko kontaktēties. Saraujiet visus šos kontaktus, kurus jūs uzturat “pieklājības pēc”. Pārtrauciet iet uz bezgalīgu kompromisu ar visu pasauli – apkārtējiem, apstākļiem. Izvēlieties sevi. Nevajag sev iegalvot, ka svešs laiks, vēlēšanās un iegribas ir svarīgākas par jūsējām.
Nu un pašās beigās – sāciet uzvesties kā pārliecināts cilvēks. Mierīgi, nestostoties, izsakiet savu viedokli, iemantojiet tiesības kādam nepiekrist. Domājiet par savām interesēm. Un es jums apgalvoju – mīlestība pret sevi atnāks. Jo jūs taču beidzot iepazīsieties ar to cilvēku, kurš jūs esat.