Šis, iespējams, nav pats populārākais viedoklis par to, kāpēc neuzticība tā ievaino, un kā sevi aizsargāt no šīm sāpēm un ciešanām, ja zinām, ka neuzticīgi ir praktiski visi.
Mans tēvs manu māti briesmīgi krāpa. Es zināju par visiem viņa romāniem, redzēju viņa sievietes – tas bija pretīgi. Mūsu attiecības daļēji glāba tikai tas, ka viņš turpināja neticami stipri mīlēt manu māti – tas bija redzams katrā viņa kustībā, katru dienu. Es atceros, kā viņš, smejot, man stāstīja, ka mana māte ir labāka par visām. Bet, lai to saprastu, viņam bija jāpaprovē citas, nu, tā teikt, kā gan viņš savādāk varētu saprast, ka viņa ir labākā.
Kad es izugu, man iešāvās prāta doma, pajautāt viņam: vai viņš ir domājis par to, kas notiktu, ja viņš atrastu kādu labāku un interesantāku? Vai viņš ir domājis par to, kāda tad izveidotos mūsu dzīve? Tajā brīdī vecāki jau sķīrās un tēvs, drūmi klusējot, sēdēja virtuvē.
Tajā brīdī es kārtējo reizi ļoti asi pārdzīvoju kārtējo krāpšanu. Man ļoti gribējās saprast, kas dzen vīrieti tajā brīdī, kad viņš nolemj daļu savas uzmanības un laika veltīt kādai mazpazīstamai vai pat pazīstamai meičai. Kas notiek? Kas tā ir par salīdzināšanas spēli? Es noteikti esmu labāka – interesantāka, jautrāka.
Es atceros, ka tētis pēkšņi teica:
— Es sevi vainoju tikai par to, ka neslēpu savus sānsoļus. Es domāju, ka godīgums ir svarīgāks par visu. Bet patiesībā, svarīgāka ir prasme saudzēt otru un cienīt viņa jūtas.
Pagāja vairāki gadi, līdz es sapratu, ko tētis bija domājis, to sakot. Tas viss formulējās ļoti vienkāršos noteikumos ar paskaidrojumiem.
Katra no mums kādreiz ir bijusi blakus tai, kuru ir nācies mierināt: «Kāds āzis! Kā viņš tā varēja! Kur pazuda godīgums mūsu attiecībās un tīrība! Es aizeju no viņa!». Dažām no mums ir palaimējies atrasties blakus tai, kura kautrīgi un nedaudz pārdzīvojot, dalās ar mums savā nejaušā romānā, kas sabangojis laimīgo laulības dzīvi, vai arī ne tik laimīgo.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!
Lapas: 1 2