Arta Lāce dalījusies emocionālā stāstā:
ZIEMASSVĒTKI ZEMES VAI DEBESU MĀJĀS
Pirms gulētiešanas apsēžos gultā un gauži apraudos.
“Kas notika?” vaicā vīrs.
“Es visu laiku lūdzu Dievam, lai Ziemassvētkos būtu mājās, bet, neskatoties uz 2 stimulēšanas potēm, kas lieliski rezultējās ar vairāk nekā 3 (!!!) leikocītiem šorīt, lai palīdzētu organismam pašam cīnīties ar daudzajām problēmām, kas izlīda pēc transplantācijas, rodas tikai jaunas: parādījušies izsitumi uz kājām, ne no kā plaukstas sūrst kā apdegušas, sāpīgi papēži…. Un temperatūra arī neatkāpjas. Dakteri cīnās, kā vien var, es turos, bet, kas notiek manā organismā…
Un tad es iedomājos, ka tie Dievam lūgtie Ziemassvētki mājās patiesībā var izrādīties mājās pie Viņa debesīs, jo ir taču cilvēki, kas veiksmīgi iztur transplantāciju, šūnas iedzīvojas, bet nomirst ķīmijterapijas komplikāciju dēļ.”
“Jā, ar lūgšanām jābūt uzmanīgam,” viņš saka. Tas man liek raudāt vēl vairāk . Asaras pakšķ šālītē, ko esmu paņēmusi deguna skalošanai. Vīrs klusējot vēro mani.
“Labāk nesaki neko…” tā ir mana atbilde.
Bijusi lūgusi Dievu, ar to domājot, ka šajos Ziemassvētkos vēlos būt mājās, Latvijā, ar ģimeni.
Raudu. Viņš sēž uz savas gultas malas un skatās. Labāk klusēt, ja īsti nezini, ko teikt, vai prātā nāk tikai standarta frāzes. Bet to viņam nesaku.
“Esmu ļoti bēdīga. Tu taču zini ka šajās dienās nomira Ilze, viena no mūsu neoficiālās vēža meiteņu atbalsta grupiņas. Dzīvē mēs nepaspējām satikties un “padzīvot zaļi” ar garšīgām kūkām un kafiju … Ja nu Dievs izdomāja, ka Ziemassvētkos debesīs pie Viņa?”
“Kā dzīvo zaļi pie Dieva?” prasa vīrs.
“Nav ne jausmas. Viss droši vien ir pavisam citādāk…”
Vairs negribu runāt, jāiet gulēt, un lūdzu vīru steidzami sameklēt manu lācīti Kažociņu. Vīrs nevar atrast, kur tas izčibējis, un grib atmest ar roku, bet es ar asarām acīs lūdzos, ka man vajag Kažociņu, ļoti vajag paņemt viņu rokās. Tas atrodas pagultē.
Lai gan uz nakti māsiņa iedeva diazepāmu, lai nomierinos un labāk guļu (ilgās pēc bērniem raudāju arī pa dienu), joprojām klusi raudu un aizdomājos par Ilzi.
Vēl pāris dienas pirms nāves viņa FB lūgšanu grupā aicināja aizlūgt, jo esot grūti un viņa ciešot ļoti lielas sāpes. Un es toreiz aizlūdzu, bet sirds dziļumos iešāvās doma: pat, ja vienīgais veids nozīmē nāvi…. Par smagām sāpēm viņa pēdējā laikā minēja arvien biežāk.
Dievs mans liecinieks, es negribēju, lai viņa nomirst! Viņa tik ļoti gribēja dzīvot! Mēs tā arī nepaspējām satikties, lai gan jutām dvēseļu radniecību. Es sēroju un skumstu, bet zinu – viņa vairs necieš un viņa nav tur viena.
Tieši šajā brīdī man ir atklāsme – reiz taču mēs satiksimies. Tam nebūt nav jānotiek šajos Ziemassvētkos, vai ne? Vairs neko nevar nokavēt. Nesatikāmies te? Satiksimies tur!
Tomēr neatliksim tikšanās ar mīļajiem, jo cilvēka dzīve ir tik trausla. Un tad pašiem lieli sirdēsti.
Mēs visi reiz satiksimies, kas augšāmcelti, gan tie, kas miruši, gan tie, kas vēl te, uz zemes, gan tie, kuri vēl nemaz nav piedzimuši. Pie Radītāja. Pērles Dieva krellēs.