Brīdī, kad mēs kļūstam par vecākiem, mēs burtiski atgriežamies atpakaļ paši savā bērnībā. Un atkal piedzīvojam priecīgos un skumīgos mūsu pagātnes notikumus. Mēs redzam savā uzvedībā to, ko esam pārņēmuši no savām mātēm, bet viņas, bieži vien no savējām. Un mēdz būt tā, ka tas mums nepatīk. Mēs savā ziņā izturamies pret saviem bērniem pilnīgi citādāk, slepeni vēloties kaut arī mūsu bērnība tāda būtu bijusi. Reizēm, mēs pat apskaužam savus bērnus par to.
Bērni palīdz mūsu dziedināšanās procesā, viņi ir kā ceļveži saviem vecākiem tīrās sirds pasaulē. Taču dziedināšanās vienmēr ir sāpīga. Tik daudz kas ir jāiemācās, un tik daudz „netīrumu” ir jādabū ārā no savas sirds. Tāpēc ar bērna piedzimšanu pie mums atnāk arī krīze. Atkārtotu bērnības traumu izdzīvošanas krīze.
Bērni aktivizē mūsu sāpīgās vietas
Mēs dzīvojam ar sirdi, kurš aizlīmēts ar plāksteri. Tā vietā, lai ārstētu savas rētas, mēs aizlīmējam tās, un izliekamies, ka viss ir normāli. Bet protams, nekas labs nenotiek. Zem marles sākas iekaisums, un mēs dvēseliski kļūstam vēl slimāki. Ja mūs kāds kādreiz ir nodevis, tad tā vietā, lai iemācītos piedot, mēs cenšamies aizmirst. Un visur redzam vien nodevību un melus.
Atceroties katru aizvainojumu, kuru mums devuši vecāki, mēs to rūpīgi glabājam, ņemam tos laukā un lielāmies ar tiem cits cita priekšā. Bet varējām taču piedot, un iet tālāk, dzīvot pilnīgi citādāk. Taču tas nav interesanti, un ir arī daudz grūtāk.
Kad dzimst bērns, mums paliek arvien mazāk laika, lai izliktos, un vairs „nesanāk” arī ciest šīs patstāvīgās sāpes dvēselē. Turklāt mazulis visu laiku „pieskarsies” tieši pie šīs sāpīgās vietas, un uzkāps tieši uz mūsu mīļākās varžacs. Kad viņš ieiet savā grūtākajā vecumā priekš mums, tas nozīmē, ka tieši šajā vecumā bērnībā mums pašiem klājās grūti.
Kādam ir ļoti grūti ar bērniem, kamēr tiem ir zīdīšanas periods. Visticamāk tieši šajā periodā ar mums notika kaut kas smags. Iespējams, jums bija jāguļ istabā vienam pašam. Vai jūs baroja 1 reizi trijās stundās, vai mamma jau tad atsāka strādāt?
Kādam ir grūti ar viengadnieku. Man, piemēram, ir ļoti grūti ar bērniem vecumā no 1-2 gadiem, jo es pati šajā vecumā sāku apmeklēt bērnu dārzu un manā dzīvē tad bija daudz pārmaiņu.
Kādam ir ļoti grūti ar trīsgadniekiem, kuri tik izmisīgi aizstāv savas tiesības. Iespējams, jums kā reiz šādas tiesības nebija? Kādam ir grūti pārdzīvot bērna narcisma periodu, kad viņš pieprasa tik daudz mūsu uzmanības un sajūsmu. Kādam ir grūti atbildēt uz miljardiem jautājumu, iespējams, tāpēc, ka jums šajā vecumā mēģināja „aizbāzt muti”.
Bērns ir lielisks mūsu psihiskās veselības un brieduma indikators. Jūs varat uzzināt arī to, kurā vecumā jūs esat iestrēguši. Kad jums pēkšņi sāk likties, ka jūs bērnam neko vairs nespējat dot un nezināt, ko ar viņu iesākt…(tas var notikt, kad bērnam ir 7, 10 vai 15 gadi), tas ir zvaniņš no augšas, pievērsiet uzmanību savām aizlīmētajām rētām. Ir laiks tās sadziedēt. Ir pienācis laiks noraut marles, un paskatīties patiesībai acīs un ārstēties. Dezinficēt, tīrīt, reizēm pat doties pie ārsta un aizšūt. Un vēl – dot laiku tam sadzīt.
Ja nebūtu bērnu, mēs vēl ilgi dzīvotu ilūzijās, ka esam pilnīgi veseli, ka mums viss ir lieliski, ka mēs jau esam labie un apgaismotie. Bet šie mazie cilvēki uzņemas šo sarežģīto uzdevumu, atvērt mums acis un ļaut ieraudzīt patiesību.
Bērni atnāk pie vecākiem, nevis otrādi.
Kad mēs apzināmies, ka mums ir problēmas attiecībās ar saviem vecākiem, mums ir ļoti grūti kaut ko ar to visu izdarīt. Tāpēc, ka mēs gaidām, ka vecāki mainīsies. Ka viņi spers soli mums pretī. Ka mēs viņiem pastāstīsim, cik nežēlīgi viņi ir bijuši pret mums, un viņi mums to kompensēs. Taču tas nenotiek.
Daudzas meitenes raud un saka, ka piedod savām mammām, bet pēc tam aiziet pie viņām ciemos, un tās uzsāk veco dziesmu. Un kā ar to tālāk dzīvot? Daudzas meitenes runā arī par to, ka mamma ir darījusi tik daudz sāpīgi, ka viņai pienākas spert pirmo soli.
Taču ir tāds likums, kas šajā pasaulē darbojas bez izņēmumiem. Bērni vienmēr nāk pie vecākiem, nevis otrādi. Ja jūs vēlaties dziedināt savas attiecības ar viņiem, jums ir jāiet pie viņiem. Tikt galā ar savu lepnumu un ego, savu neīsto briedumu, un ieņemt maza bērna pozīciju attiecībā pret viņiem. Blakus viņiem jūs vienmēr būsiet jaunāki. Viņiem jūs vienmēr būsiet maziņi. Un, ja jūs vēlaties harmoniju, tad ieņemiet savu vietu, un pārstājiet ar viņiem cīnīties.
Jā, viņi nav ideāli, un nav arī nepieciešamība piekrist, un paklausīt visām viņu idejām un vēlmēm. Taču ir vērts iemācīties viņus cienīt. Būt mazai kopā ar viņiem, tas nozīmē pieņemt viņu rūpes tādā veidā, kādā viņi jums to sniedz. Transformējiet viņu: „uzvelc cepuri” vai „apēd vēl vienu gabaliņu” – „es tevi mīlu”. Tāpēc, ka tieši tāda doma ir visā iekodēta. Viņiem nav mērķa pierādīt jums, ka jūs esat nekas, vai ka esat pārāk mazi. Viņi grib izrādīt savu mīlestību tā, kā prot. Viņiem jau tā nav viegli. Viņi redz savas kļūdas, pat, ja neatzīst tās. Un mīl jūs tā, kā prot. Un viņi nevar spert pirmo soli jums pretim, jo šajā situācijā viņi ieskries sienā. Kamēr jūs paši neatvērsieties izlīgumam ar viņiem, viņiem atliek vien gaidīt. Un viņi gaida jau ilgus gadus.
Kas viņiem vēl atliek? Viņi nespēj mīlēt tā, kā to gribētos jums. Jā, viņi nav ideālie vecāki, un nav izdarījuši jūsu labā visu, ko būtu varējuši (kā jums šķiet). Jā, viņi varētu kaut ko darīt ar sevi un sākt uzvesties tā, kā jūs gribat. Tikai tas viss attālina jūs vienu no otra.
Reiz mums nebūs kur atnākt ar savām grūtībām un skumjām. Nepaliks šajā pasaulē tie cilvēki, kas mīl mūs un vēl labu visu mūžu. Kuri, lai vai kā nebūtu, vienmēr ir mums blakām. Vai ir vērts tērēt laiku veltīgi?
Kad mūsu bērni izaugs, mēs arī nonāksim šajā vietā. To vietā, kas var tikai gaidīt, kad bērni pie viņiem atkal atnāks. Ja gribēs atnākt. Ja atnāks. Mēs mācām saviem bērniem visu caur savu piemēru. Un cienīt vecākus cilvēkus viņi iemācās no mums. No tā, kā mēs izturamies pret saviem vecākiem. Cik ļoti mēs cienām viņus. Tāpat arī viņi izturēsies pret mums. Nekāda scenārija, tikai mācīšanās caur savu piemēru.
Kļūdas un krīzes ir neizbēgamas.
Paskatieties uz savu bērnu. Vai jūs gribat viņam traumas un mocības? Vai gribat viņam radīt neērtības un sāpes? Vai gribat izbojāt viņa dzīvi? Neviens no vecākiem to negrib.
Neviens nemācīja kā mums būt vecākiem. Un arī mūsu vecākus neviens neapmācīja. Tāpēc mēs audzinām bērnus kā mākam, izejot no saviem iekšējiem resursiem un spēkiem. Cik ļoti mūsu sirds mums to šobrīd ļauj.
Un neizbēgamas būs mūsu kļūdas, kritieni un neizdošanās. Būs situācijas, kas nodarīs pāri mūsu bērniem. Mēs nevaram no tā izvairīties. Tāpat kā nevarēja mūsu vecāki, kuri tāpat kā mēs saviem bērniem vēl tikai to labāko. Un iespējams, izmantoja ne tās labākās metodes un vārdus, lai to sasniegtu. Jebkurā situācijā mēs kaut ko darām ne tā. Katram bērnam būs kāds iemesls, lai vēlāk aizietu pie psihologa. Pat tie, kuru māte ir perfekta un bez grēka, kā ideāls, kuru neaizsniegt.
Tāpēc atslābstiet un elpojiet. Sāciet ar to, ka atjaunojat attiecības ar saviem vecākiem. Savā sirdī. Vispirms ir jāizārstē viss tas, kas ir jūsos. Reizēm tam būs nepieciešams pabūt kādu laiku vienam no otra distancēti. Lai nostiprinātu savu mīlestību un pieņemšanu. Reizēm pat jūsu ārējās attiecības pēc šī neizmainīsies. Un liksies, ka pārmaiņu nav, mamma tāpat vien burkšķ un izgāž pār jums negatīvās emocijas, kritizē jūs un smejas par jums, bet tētis ir tikpat vienaldzīgs kā līdz šim. Taču neļaujieties šiem maldiem. Ja jūsu sirdī patiešām ir izaugusi mīlestība un pieņemšana, tas pārstās radīt jums sāpes. Un nekādas vecāku īpatnības neietekmēs jūsu iekšējo cieņu pret vecākiem un pateicību.
Un kad sirdī patiešām ir kāda īpaša noskaņa, tad arī ārējās attiecības nedaudz mainās. Ne tik ātri, kā gribētos, un ne noteikti uz to pusi, kura patiktu jums šobrīd. Mīlestība, kas atrodas jūsu sirdī, spēs būt… negaidot kārtējo rīcību un darbības. Taču tam tai ir nepieciešama iespēja izaugt un nostiprināties.
Mūsu bērni, atnākot pie mums, palīdz mums atrast mūsu sāpīgākos punktus, mūsu no acīm noslēptās rētas. Tas, kas moka mūs gadiem, var tikt dziedēts. Lai gan, ne tik ātri un viegli kā gribētos. Taču, uzticami un kvalitatīvi. Vai esat gatavi doties tur, kur ir sāpīgi, pa pēdām, kuras norādījis jūsu mazais bērns? Jūsu pašu tālajā bērnībā? Vai esat gatavs doties turp un dziedināties? Ja jā, tad nevajadzētu to atlikt uz rītdienu, ir jāsāk tūlīt pat.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!