No kurienes rodas vēlme vienmēr par visiem un visu būt atbildīgai? Daudzām sievietēm šķiet, ka viņas var visu! Viņas var sacīt: “Par mammu, tēti, meitu, arī par nevērīgajiem padotajiem atbildu es. Viņi taču ir kā nesaprātīgi bērni. Visu ko var sadarīt…” Un cilvēki, kas šādām sievietēm ir blakus, ir kā mazi bērni, kuriem vajadzīga šī uzpasēšana. Tomēr aiz šīs pārāk lielās atbildības sajūtas bieži vien slēpjas VARA. Sieviete spēlē tādu lomu, kurā ir stiprākā un zinošākā sieva, mamma, priekšniece. Būtībā tā ir sieviete, kurai viss ir labāk redzams. Retais aizdomāsies līdz tam, kas sievietei ir licis uzņemties šādu lomu.
Mammas no agras bērnības mēdz teikt: “Tev jāceļas pirmajai, jāpabaro bērni un jāparūpējas par vīru!” Tā no paaudzes paaudzē tiek audzinātas valdonīgas sievietes. Citreiz mūsu vecmāmiņu šausmīgā pieredze ar pieredzētajiem kariem tiek ieaudzināta dzimtas sievietēs, kā stipruma un spēka izejas punkts. Turklāt šīm īpašībām bieži vien līdzi nāk tāda prasība, kā bezierunu paklausība. Tomēr laiki ir mainījušies.
Psiholoģijā tiek lietots diezgan drastisks termins “ivalidizācija”. Protams, pārnestā nozīmē, jo ar zināmām audzināšanas metodēm un nepārtrauktiem varas mehānismiem bērnam tiek ieaudzināta pārliecība, ka viņš nav pietiekami gudrs un spējīgs, kā rezultātā tiek radīta personība, kas par sevi nespēj atbildēt. Šāda pozīcija bieži vien ir ārkārtīgi izdevīga, jo sieviete slēpjas aiz glābējas un upura lomas un šī pašaizliedzīgā maska ir ārkārtīgi izdevīga.
Tomēr visam ir sava cena! Un šāda tipa sievietēm trūkst laika sev, savām interesēm un pašrealizācijai. Viņa nespēj līdz galam uzņemties atbildību pati par savu dzīvi un neņem aktīvu dalību tajā.
Avots: https://psy-practice.com/