Katrs vecāks, neatkarīgi no tā, vai viņš audzina bērnu pāris gadus vai visu mūžu, izdara dažādus secinājumus un izveido noteiktus audzināšanas noteikumus. Daudzi uzskata, ka ir ļoti svarīgi un pat obligāti nepieciešams audzināt bērnu stingri un iegūt pilnīgu paklausību no bērna. („Dari to, ko tev saka! Es labāk zinu!”) Taču piespiest bērnu darīt dažas lietas vienkārši nedrīkst, ja negribat atstāt negatīvu iespaidu uz bērna psihi un veselību. Pat, ja jums liekas, ka jūs rīkojaties bērna labklājības vārdā, nespiediet viņu darīt sekojošas lietas:
- MELOT
Arī par sīkumiem („Pasaki, ka manis nav mājās!”). Un ne tikai tāpēc, ka melot vispār nav labi. Ja jūsu bērns pret meliem izturēsies kā pret kaut ko ikdienišķu un melos citiem cilvēkiem, tad agri vai vēlu viņš melos arī jums. Un tad arī jūs nevarēsiet saprast, kad viņš runā taisnību, kad melo, jo aktierspēle pieredzes ceļā tiek novesta līdz pilnībai.
- ĒST, KAD BĒRNS NAV IZSALCIS.
Jā, ir normas, pēc kurām pediatri iesaka barot bērnu noteiktā vecumā. Taču šīs normas nebūt nav tik lieliskas kā vairumam rūpīgo māmiņu liekas. Un vai vispār ir jāsaka, ka bērni atšķiras viens no otra? Un pat viens un tas pats bērns atšķirīgā vecumā ēd citādāk, te vairāk, te mazāk. Mūsu organismi ir uzprojektēti tā, ka tie brīdina mūs par to, kad mums ir jāpadzeras un jāpaēd. Iemācīt bērnam pareizi atpazīt šos signālus, ir galvenais vecāku uzdevums. Nelieciet bērnam ar varu ēst putru vai zupu, ja viņš to nevēlas.
- BŪT PAR TO, KAS BĒRNS NAV.
Ja jūsu bērns ir kautrīgs, tad samierinieties ar to. Nespiediet viņu būt vai izlikties, ka viņš ir sabiedrisks, ja pēc savas dabas viņš ir pretējs un ja pats bērns šī kautrīguma dēļ necieš. Tas pats attiecas uz pārmērīgi aktīviem, dinamiskiem, skaļiem bērniem. Jā, ar viņiem ir grūti, bet ļaujiet viņiem būt tādiem kāda ir viņu daba. Un ļaujiet savam bērnam saprast, ka mīlat viņu tādu kāds viņš ir, nevis par saviem priekšstatiem par to, kādam viņam vajadzētu būt.
- ATVAINOTIES, NEZINOT PAR KO.
Es patstāvīgi dzirdu kā rotaļu laukumos kāda māte kliedz: „Tūlīt pat atvainojies.” Un mazulis paklausīgi izpilda, taču viņam nav ne mazākās nojausmas par ko viņš kādam atvainojas! Atvainošanās kļūst vien par pienākumu, par nesaprotamu rituālu, kas nenes sevī ne labestību, ne takta izjūtu, ne nožēlu. Tāpēc pirms tam, kad pieprasāt atvainošanos, pacentieties vismaz īsumā mazulim paskaidrot, par ko viņam būtu jāatvainojas.
- SVEICINĀTIES AR NEPAZĪSTAMIEM CILVĒKIEM.
Vai pieņemt saldumu, rotaļlietas vai naudu. Nezinu, varbūt tā ir tikai mana paranoja, bet man nepatīk, ka bērnus sāk iesaistīt dvēseliskā sarunā ar pilnīgi nesaprotamiem cilvēkiem vai tos cienā ar konfektēm. Tāpēc noteikumu, kuru mācīja Sarkangalvītei –„Nerunāt ar svešiniekiem!” būtu jāmāca bērnam jau no mazotnes.
- DRAUDZĒTIES AR TIEM, KAS BĒRNAM NEPATĪK.
Pat, ja ar otra bērna mammu jūs esat labākās draudzenes, tas nenozīmē, ka jūsu mazulim ir jādraudzējas ar šo ģimeni un jācieš, kamēr viņu ķircina, bojā viņa rotaļlietas vai rauj aiz matiem tikai tāpēc, ka jūs negribat strīdēties ar apvainotāja māmiņu. Draudzējieties pati, ejiet kopā uz veikalu vai kino, dzeriet kopā tēju utt., bet bērnam ļaujiet draudzēties ar tiem, ko viņš izvēlas pats.
- STRAUJI MAINĪT SAVUS PARADUMUS.
Nav svarīgi vai runa ir par atteikšanos no pudelītes, gulēšanu atsevišķā gultā vai atteikšanos no knupīša. Lai izmainītos, mazulim ir „jānobriest”. Pārejai uz kaut ko jaunu ir jābūt plūstošai un pakāpeniskai.
- UZSĒDINĀT BĒRNU UZ DRASTISKAS DIĒTAS, LIKT IEVĒROT GAVĒNI VAI SODĪT AR ĒDIENU.
Jā, ir bērni, kuriem ir liekais svars, taču tas nenozīmē, ka ir jāaizliedz viņam uz mūžīgiem laikiem ēst konfektes. No ēdiena un arī no diētām nedrīkst izveidot kultu. Aizliegtais auglis, kā zināms, ir ļoti salds. Ja vēlaties kontrolēt vai ierobežot kādus produktus, kas ir kaitīgi bērnam, tad neturiet tos mājās, nevediet viņu katru reizi kārdinājumā, paskaidrojiet bērnam principus, pie kuriem jāpieturas ēšanā, taču neaizliedziet kategoriski šos produktus, ja vien, protams, runa nav par smagām alerģijām.
- NAKŠŅOT TUR, KUR VIŅŠ NEJŪTAS ĒRTI.
Kad es biju maza, man riebās nakšņot pie vecmāmiņas, neskatoties uz to, cik ļoti es viņu mīlēju. Jau pēc pusstundas man ļoti gribējās mājās, gulta likās ļoti neērta, apstākļi nepierasti, man pat likās pretīgi izmantot citu cilvēku vannas istabu. Es jutos nevienam nevajadzīga un visu pamesta. Ja jūsu bērns izjūt līdzīgas sajūtas, tad nevajag piespiest viņu nakšņot nepazīstamā vietā. Protams, reizēm vecākiem vienkārši ir nepieciešams viens brīvs vakars, taču tā vietā, lai bērnu kaut kur aizsūtītu, palūdziet vecmāmiņu vai kādu citu pieaugušo atnākt pie jums uz mājām.
- DARĪT TO, KAS VIŅIEM SLIKTI SANĀK.
Es neaicinu jūs audzināt cilvēkus, kas nolaiž rokas pie mazākās neveiksmes, taču, ja jūsu bērns pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem vēl joprojām nespēj nostāties uz slidām un vēl arī ienīst šo procesu, tad varbūt ir vērts daiļslidošanu nomainīt pret mūzikas skolu, lai cik ļoti jums negribētos būt par pasaules čempiona daiļslidošanā mammu. Bezgalīgās neveiksmes ieaudzina bērnā mazvērtības kompleksus un otrādi, mazākās veiksmes iedvesmo uz nākamajiem centieniem un grūtu darbu. Labāk būt labam rokas bumbas spēlētājam, nekā sliktam futbolistam, pat, ja otrs sporta veids ir daudz prestižāks kā pirmais. Ļaujiet bērnam pašam izdarīt izvēli. Jebkurā gadījumā atceraties, ka jūsu bērns ir ne tikai JŪSU bērns, bet arī patstāvīga, maza personība. Jo ātrāk bērns iemācīsies pats pieņemt lēmumus, jo agrāk viņš iemācīsies uzņemties atbildību par savu rīcību.
Avots: http://www.slowyogalife.com