— Laime — tas ir termins, kas pats sevi paskaidro. Iespējams, tā ir tautas etimoloģija, bet “laime” ir cēlusies no vārda “tagad”. Ko tas nozīmē? Lūk, zīmējums žurnālā – trīs bildītes viena otrai blakus. Cilvēks sēž pie datora un domā par golfu. Cilvēks spēlē golfu un domā par seksu. Cilvēks nodarbojas ar seksu, bet domā par datoru. Apburtais loks. Tad, lūk, laime ir tad, kad tu pilnībā esi “šeit un tagad” un nekur citur. Ja atmetam fiziskās sāpes, visas mūsu ciešanas ir safabricējis prāts – no domām par pagātni vai nākotni. Un tur vienmēr būs pietiekami daudz materiāla, lai padarītu mūs nelaimīgus, jo tur – nākotnē mūs gaida nāve, bet pagātnē – tas viss, kas padarījis to neizbēgamu. Nelaime ir prāta stāvoklis, kas konstatē, ka dzīve neizdevās vakar un diez vai izdosies rīt. Ja aizmirstam par to, un nonākam tur, kur esam un, kā izteicās Nabokovs “iepazīstam savu šodienas mirkli” – tā arī ir Laime, kura praktiski vienmēr ir pieejama. Tā ir Puškina “slepenā brīvība” – tāpēc viņa dzejoļi ir tieši par to un nevis “par dabu”. Tāda laime ne no viena nav atkarīga, un to neviens nevar atņemt. Taču par to ir jācīnās ne tikai katru dienu, bet katru sekundi. Tas, protams, ir paradokss, jo tur cīnīties nav ar ko, bet cīņu uzvarēsi tajā pat mirklī, kad atcerēsies, ka uz to jāiet.
Tas, kas jāizlabo pasaulē ir tieši šī “nebūšana šeit un tagad” sevī. Viss parējais izlabosies pats no sevis, tāpēc, ka tas nav nekur citur, kā tikai galvā.
Autors: Viktors Peļevins (no intervijas kp.ru)