Vīrs atgriezies no darba noskumis. Parasti es būtu pacentusies uzreiz izgudrot 5 „brīnumainus” risinājumus. „Bezdarbības” vietā izvēlos aktivitāti. Par laimi, šoreiz rīkojos savādāk.
Sagaidot vīru mājās, man ienāca doma: „Pasveicini viņu kaut kā īpaši, parādi, ka priecājies par viņu un augstu novērtē viņa darbu.” Izdomāju, ka varētu pielikt pie durvīm kādu mīļu zīmīti. Ar to viss beidzās… Man bija jāsteidzas pabarot meitiņu, jāuztaisa pusdienas, bet doma kaut kur pazuda. Pa to laiku vīrs jau bija mājās.
Jau no dažiem vārdiem sapratu, ka viņam gadījusies smaga diena. Darbā notika kāda situācija, kas viņu ļoti nomāca. „Ak, tomēr tas bija Dievs, un tā doma bija no Viņa. Dievs zināja, ka vīram vajadzēs kaut ko īpašu. Žēl, bet šoreiz nesanāca ieklausīties Svētā Gara čukstos. Taču viss vēl nav zaudēts!” es iedomājos.
Vīrs sāka stāstīt, ka jūtas šausmīgi. Parasti es būtu pacentusies uzreiz izgudrot 5 „brīnumainus” risinājumus. Ziniet, mans vārds ir Marta un man patīk darboties. Rast problēmu atrisinājumus šeit un tagad. „Bezdarbība” neatbilst manai dabai.
Par laimi, todien mana sirds bija tuvu Viņam. Sajutu, ka mani padomi nelīdzēs. Vienkārši klusēju un klausījos, ko vīrs stāsta. Tad bērns bija jānoliek gulēt. Parasti tas ir tēta pienākums, taču zināju, ka viņš grib aiziet uz dušu. Devos pie mazās viņa vietā. Citreiz noteikti būtu nikna, ka vīrs man nepalīdz. Taču šoreiz sadzirdēju Viņa balsi, kas teica: „Ļauj vīram atpūsties.”
Samīļojot meitiņu pirms miera, sāku lūgt Dievu pēc vārdiem, kas varētu manu vīru stiprināt. Nezināju, ko teikt. Tik daudz jau bijām pārrunājuši šo problēmu, tik daudz centos vīru iepriecināt…
Kā parasti – Viņš nepievīla. Uzreiz atcerējos divus pantus, kuriem mūsu dzīvē bijusi īpaša nozīme. Kādreiz zaudēju darbu. Tāpat kā šoreiz, arī tolaik nesapratu, kāpēc Viņš to pieļāvis – es taču uz Viņu paļāvos. Kā izrādījās, zaudēju vienu darbu, lai iegūtu citu – daudz labāku.
Brīžiem tā gadās.. Lūdzam Viņam kaut ko, taču Viņš pārāk mūs mīl, lai mums to iedotu. Iespējams, vienkārši neesam gatavi. Iespējams, Viņš to nevēlas. Bet ne jau tādēļ, ka Viņš būtu nežēlīgs. Savā mīlestībā Dievs apzinās, ka mūsu ilgas nav labākais. Viņa plāns vienmēr ir labāks par mūsējo. Nav svarīgi, cik ilgi un detalizēti esam to „rakstījuši” savā galvā.
Redzu un jūtu, cik ļoti Viņš vēlas mūs pavadīt. Cik ļoti gaidīšana Viņa klātbūtnē atšķiras no gaidīšanas un rīcības pēc saviem ieskatiem. Ir tik daudz dienu un brīžu, kad vairāk klausos sev, savām vēlmēm un emocijām. Šīs dienas vienmēr atšķiras no dienām, kad ieklausos Viņa balsī. Kā redzams pēc vakardienas piemēra, Viņš vienmēr gatavs mūs uzrunāt, mūs mīlēt. Pat ja kādu reizi mums nav izdevies šai balsij paklausīt. Viņš nepārstāj būt mums tuvu.
Kāda laime! Vakar atgriezos pie šīs balss. Un Viņš kārtējo reizi izglāba to dienu un to brīdi. Biju spējīga dalīties ar vīru vārdos, kas viņu iedrošināja un atgrieza mieru mūsu mājās.
Palīdzi man, Kungs, vairāk ieklausīties Tava balsī, Tavos klusajos pamudinājumos! Vadi mani šodien un šonedēļ. Lai mūsu laulībā ir mazāk manis, manu ilgu, manu emociju, bet vairāk Tevis.
Raksta autore: Marta Barneta-Važeha (Marta Barnert-Warzecha), žurnāliste, bloga „Sieva un Vīrs kopā” autore
Avots: civitas.lv