Ogai bija ekskluzīva iespēja aprunāties ar jauno fotogrāfi Madaru Lazdiņu. Ārkārtīgi interesantas un dzirksteļojošas ir Madaras atziņas. Viņa nosmej, ka mūsdienu pasauli ir pārņēmis mākslīgā skaistuma kults, bet viņai fotogrāfijā svarīgs ir īstums un patiesums! Lasi Madaras atziņas par dzīvi, fotogrāfiju un esību radošajā pasaulē:
“Nobildēt dzīvi
Savu fotografēšanas ceļu esmu uzsākusi pavisam nesen, bet tik strauji, ka pašai paliek nedaudz bail. Kopš septembrī sāku apzināti mācīties, jau bijušas divas izstādes, no kurām viena Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā, kā arī viens starptautisks projekts, kad manus pakalpojumus nopirka personības attīstības treniņu vadītājs Īrijā, lai es iemūžinātu četru dienu ilgu pasākumu ar dažādām aktivitātēm, fotografējot visnotaļ sarežģītos apstākļos. Tas bija smags darbs, jo viena lieta ir pāris stundas fotografēt studijā ar grimu, perfektu apgaismojumu, sapucētus, atpūtušos cilvēkus, bet pavisam kas cits – četras dienas pa divpadsmit stundām mēģināt iemūžināt intensīvā darba procesā pagurušus cilvēkus nemitīgā kustībā – gan telpā, kas nebūt nav piemērota mākslas foto radīšanai, gan ārā. Ir dzirdēti joki par Britu salu laikapstākļiem, kas faktiski nemaz nav joki – stundas laikā var piedzīvot gan zelta stundu ar fantastisku saulrietu, gan kārtīgu vēja un lietus brāzmu un nomācošu pelēkumu, kad visas bildes izskatās vienkrāsainas. Īrijā ļoti daudz bija jāfotografē tumsā bez papildus apgaismojuma, kas varēja traucēt dalībniekiem. Tas bija lielākais izaicinājums, bet kopumā ar rezultātu esmu gandarīta un apmierināta.
Ja runā par sākumu, tad īsti nav, ko stāstīt. Mana kolēģe Agnese Aljēna izsludināja fotogrāfijas apmācības. Es ar šo ziņu padalījos ar tekstu “ja man būtu spoguļkamera…”, un saņēmu privātu ziņu no Agneses, lai tik nāku šurp. Sāku mācīties ar Agneses kameru, tad vienā dienā spontāni izlēmu pirkt savu, jo, ja kaut ko mācos, vēlos to izmantot arī turpmākajā dzīvē.
Kas svarīgi – fotografēšana ir pirmā joma manā pieredzē, kur jūtos absolūti pārliecināta par to, ko daru. Man šī sajūta ir ļoti svarīga. Tāpat arī aizrauj mācību process, vienmēr esmu laimīga satikt kādu zinošu fotogrāfu un pamācīties. Lieliska pieredze bija ceļojumā uz Sahāras tuksnesi, kad mūsu ceļojumam pievienojās arī profesionāls fotogrāfs no Īrijas, kurš bija gatavs man mācīt dažādus trikus. Tas mani fascinē šajā darbā – satikt fotogrāfus, kas netur sveci zem pūra, jo apzinās, ka katram no mums ir savs rokraksts un attiecīgi – savs klients. Arī es labprāt parādu un pamācu kādu, kurš tikko sācis, ja man lūdz padomu. Vienmēr priecājos redzēt skaistas bildes, jo neredzu iemeslu baidīties dalīties ar zināšanām. Es absolūti skaidri zinu savu klientu un savu segmentu.
Uzskatu, ka pasauli ir pārāk pārņēmis mākslīgā skaistuma kults. Es, protams, varu safotografēt biznesa portretus ar kārtīgu grima kārtu, māku un izdodas, bet, ja vien ir izvēle, daudz vairāk mani aizrauj īsti, dzīvi portreti ar grumbiņām gar acīm, kādu sirmu matu. Cilvēks ir perfekts savā neperfektumā, un atrast dvēseli un emociju, nodibināt kontaktu – tas man ir lielākais gandarījums. Īstākais kompliments pēc fotosesijām ir, kad saņemu ziņu – Madara, Tevis taisītās bildes jau nekur nevar likt, jo esi izģērbusi manu dvēseli kailu. Man liekas, ka cilvēki ir laimīgi, kad ir pamanīti, novērtēti un skaisti savā būtībā. Protams, ir forši reizēm būt princesei un uzkrāsot kliedzoši sarkanas lūpas, saskrullēt matus un ļoti sapucēties sev par prieku, bet reizēm, paskatoties bildes sociālajos kontos, mēdzu nosmaidīt, ka, ja šie cilvēki pazustu bez vēsts, neviens nekad viņus pēc šīm bildēm neatrastu, jo nepazītu. Man gribas nofotografēt dzīvi. Tāpat mani aizrauj dažādu izaicinājumu, komandu pasākumu fotografēšana. Arī Īrijā jau pieminētajā nometnē ļoti izbaudīju iespēju iemūžināt dalībnieku pārvērtības. Saprast, kad kuram ir bijis lūzuma punkts, pēc kura no sapīkuša, ar mūžīgi sakrustotām rokām stāvoša kunkulīša vīrietis izslienas, stāv atvērtās pozās un smaida. Neticami skaisti.
Man ir viegli fotografēt, jo visu dzīvi esmu tvērusi ar kadru redzi – es arī ikdienā uz jebko skatos kā uz kompozīciju caur skatu meklētāju, fiksējot dažādas bildes atmiņā un apzināti vērtējot to estētisko skaistumu. Kad mācījos fotografēt, mums katru reizi bija mājasdarbi un balsošana par kolēģu bildēm, neatklājot, kas ir kuru bilžu autors. Manas bildes atkoda diezgan ātri, rokraksts izveidojās vēl tad, kad fotografēju tikai ar telefonu, tāpēc apzināti cenšos visu laiku meklēt ko jaunu, skatīties citu mākslinieku bildes, meklēt dažādas pieejas.
Reizēm, protams, ir liels nogurums. Fotografēšana daudziem liekas nenopietns darbs. Pat ne darbs, bet atpūta. Bieži dzirdu jautājumus vai lūgumu – paņem uz pasākumu līdzi kameru, uztaisi kādu bildi! Tad mēdzu atbildēt – paņem uz pasākumu līdzi datoru, uztaisi kādu atskaiti. Tas īstenībā ir smags darbs un būt fotogrāfei nozīmē ar sirdi iekāpt iekšā, bet ar skatienu un sajūtām būt ārpus notikuma, lai to tvertu pa īstam. Tāpēc reizēm mēdz aptrūkties iedvesma, atliek nolikt kameru uz brīdi malā, padarboties ar kādiem citiem mākslinieciskās izpausmes veidiem. Es mēdzu gleznot. Vēl mēdzu noformēt ēdienu, tad tā vien gribas atkal paņemt kameru un nofotografēt to pēc iespējas garšīgi. Vislabāk iedvesmu atjauno boksa treniņi, kas fiziski ir tik grūti, ka uz pusotru stundu smadzenes ir tukšas no visa, bet pēc treniņa jau tā ir mana izvēle – ko sevī ielaist, bet kam šķērsot ceļu. Arī endorfīns dara savu un atjauno manu vēlmi radīt. Vēl gan par laimi nekad nav bijis tā, ka iedvesma nebūtu fotosesijas laikā. Es ļoti daudz runāju ar modeļiem, uzdodu diezgan personiskus un dziļus jautājumus, liekot aizdomāties daudz tālāk par ikdienas ātrajām domām, kas skrien cauri prātam. Tas ir iedvesmojoši un brīnišķīgi, caur fotografēšanu esmu ieguvusi lieliskus paziņas, ar ko turpinu kontaktēties jau arī privāti, ne tikai bilžu kontekstā.
Protams, ir arī ne tik patīkamas pieredzes, piemēram, redzot, ka bildes tiek ļoti apstrādātas un pilnīgi ne tā, kā tas ir bijis domāts. Reizēm bildes zog un uzdod par savām. Tās ir tādas darvas piles medus mucā, jo, nopērkot kādu gleznu mēs diezin vai atļautos tur ko piezīmēt klāt. Bet bieži redzu, kad cilvēki ar vieglu roku apstrādā un labo jau gatavas bildes. Uzskatu, ka tā nedrīkst darīt, un esmu apņēmības pilna par šo tēmu runāt vairāk un vairāk, ja mans darbības lauks paplašināsies. Uz to es noteikti ceru un man ir pamats domāt, ka darba būs arvien vairāk. No otras puses negribētu bildēšanu kā savu vienīgo profesiju, jo ne līdz galam piekrītu teicienam – padari savu hobiju par savu darbu, un tev nekad nebūs jāstrādā. Drīzāk domāju otrādi… Kā par to, ka jebkura grāmata kļūst briesmīgi garlaicīga, tikko kā ielikta obligātās literatūras sarakstā. Redzēsim, uz kuru pusi virzīsies lietas. Vismaz šobrīd sev esmu apsolījusi, ka nebūšu kāzu fotogrāfe. Līdz galam pat nevaru definēt galveno iemeslu, kāpēc to nevēlos darīt. Pāris esmu fotografējusi, līdz galam nesajutu savu spēju ar to aizrauties, drīzāk dominēja stress par galveno mirkļu perfektu iemūžināšanu, un, domāju, nav noslēpums, ka stress nogalina radošumu.
Kopumā vēlētos savu darbību attīstīt starptautiskā kontekstā. Jau šobrīd mana profesionālā darbība, kas saistās gan ar biznesa konsultāciju un apmācību pārdošanu, gan strādāšanu garīgos retrītos, ir starptautiska. Attiecīgi arvien rūpīgāk uzmanību pievēršu tam, lai dibinātu kontaktus ārpus Latvijas. Pašlaik notiek sarunas arī par sadarbību ar uzņēmēju Anglijā. Skatīšos, kur vedīs mani ceļi – neesmu nekur piesaistīta un varu ļauties plūsmai. Gribētos pacelties, jo Latvijā ir ļoti daudz fotogrāfu, kas nopirkuši kameru un bez jebkādas teorētiskās bāzes un izpratnes dragā bildes. Principā tas pats, kas, kādam nopērkot skalpeli, būt pašpasludinātam ķirurgam. Īpaši mani fascinē grupa Facebook “Bezmaksas modeļi fotosesijām”, kur esmu redzējusi arī sludinājumus, kad jaunais pāris meklē bezmaksas fotogrāfu savām kāzām, un fotogrāfi stājas rindā. Saprotu fotogrāfu pusi, ka tas vajadzīgs viņu portfolio, bet apbrīnoju klientu drosmi tā riskēt ar savas dzīves mirkļu iemūžināšanu.
Man liekas, ka atrast savu fotogrāfu ir tikpat svarīgi, kā atrast savu frizieri vai savu ģimenes ārstu. Gala beigās laiks iet uz priekšu, bet bildēs paliek skaistas atmiņas. Arī man pašai siena ir nolīmēta ar manu ģimenes locekļu bildēm, kā arī dabasskatiem no mīļām vietām, lai reizēm domās aizklejotu atmiņās. Domāju, ka bildes svarīgos notikumos nav vieta, kur taupīt gan laiku, meklējot īsto fotogrāfu, gan naudu, lai viņu algotu. Un arī ikdienā fotosesijas var būt kā lielisks veids apstāties, novērtēt dzīvi no malas. Arī pati esmu tā darījusi – kad liekas, ka nekas vairs nepatīk un viss ir apnicis, nopērku fotosesiju sev. Pirmkārt, tā ir iespēja burtiski paskatīties uz sevi no malas, otrkārt, tas ir drusku adrenalīns un bilžu gaidīšanas prieks. Treškārt, iespēja iedziļināties sevī un uzzināt par sevi daudz jauna. Tāpēc priecāšos dāvināt šo pieredzi ar fotosesiju arī kādam no šī raksta lasītājiem.”
