Valda uzskats, ka katrs cilvēks sirds dziļumos baidās palikt viens. Bailes no vientulības daudziem liek apprecēties, izveidot ģimeni, atrast apšaubāmus draugus, kuri patiesībā ir kārtīga nasta.
Taču ir arī pretēji gadījumi, kad ilgstoša vientulība pēc šķiršanās padara cilvēku nespējīgu izveidot jaunas attiecības. Ko darīt tādā gadījumā, lai ne tikai atrastu otru pusīti, bet arī lai šajās attiecībās būtu laimīgi? Ieklausīsimies eksperta viedoklī.
Bailes no vientulības
„Man ir 24 gadi. Ar vīru izšķīros. Meitu audzināju viena. Es nedomāju, ka ziedojos, man vienkārši patika veltīt sevi meitai, redzēt, kā viņa aug, kļūst stiprāka, patstāvīgāka. Es nepārvilku sev krustu, man bija romāni, bet dzīvot kopā ar vīrieti pēc šķiršanās es tā arī ne reizi nesāku.”.
„Tagad meita jau trīs gadus ir precējusies, un es esmu palikusi pavisam viena. Visi mēģinājumi sakārtot personīgo dzīvi atdurs pret manu nevēlēšanos dzīvot ar kādu kopā.
Es pat nevaru sevi piespiest palikt pie kāda pārnakšņot. Vairākas reizes man nācās nakts vidū iet projām no vīrieša, jo es vienkārši nevarēju aizmigt. Reiz aizgāju un pusi nakts stāvēju pie metro, gaidīdama atvēršanu.
Manā vecumā nav solīdi veidot īslaicīgus romānus. Bet kā tad lai apvieno nopietnas attiecības ar nevēlēšanos dzīvot ar kādu kopā?” – jautā 46 gadus vecā Irina.
Šajā gadījumā ģimenes psiholoģe Arina Ļipkina ir pārliecināta, ka nevajag strikti nodalīt: vai nu īslaicīgs romāns vai dzīvot kopā. Pilnīgi mierīgi var izveidot ilgstošas attiecības bez kopdzīves.
„Tādā vecumā vīrieši pēc šķiršanās arī ne pārāk ir noskaņoti uz kopdzīvi ar sievieti. Nav senākās elastības attiecībās, nav motivācijas un vilinājuma, kas bija 20 – 25 gadu vecumā. Pat iemīlēties un rast sevī spēku atklāties jaunam cilvēkam nav vienkārši”, – ir pārliecināta psiholoģe.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!