Šodien iestājies degradācijas gadsimts un viens no tā raksturotājiem ir tas, ka būt par māti vairs netiek uzskatīts par godājamu un cienījamu. Un diemžēl mātes loma vairs neskaitās svarīga un īpaša. Tā nedod šodienas sievietei nekādas priekšrocības un cieņu. (P.S. Man ir četri bērni un savulaik mana tuva radiniece man teica: “Neko jau dižu tu savā dzīvē paveikusi neesi, ja nu vienīgi piedzemdējusi četrus bērnus” Tāds nieks, vai ne? ) Diemžēl! Pat otrādāk – uzliek viņai vairāk atbildības un, atņem brīvību, iztukšo, nomoka u.t.t.
Šodien ikviena māte uz līdzenas vietas var sastapties ar apvainojumiem, ar svešu cilvēku netaktisku iejaukšanos, ar izsmieklu (īpaši, ja viņa nestrādā). Pat mājās viņai nebūs miera – un daudzi vīri izmanto savu nesen dzemdējušo vai vēl stāvoklī esošo sievu neaizsargātību, lai psiholoģiski un fiziski tās iespaidotu. To redzot, bieži vien arī bērni pārstāj cienīt savas mātes un atļaujas teikt aizvainojošus vārdus, rupji aizskart un necienīt. Pat vecāki, kuri it kā visam tam gājuši cauri, kuriem būtu jāsaprot to, kas notiek jaunajā ģimenē, bieži vien jaunajai māmiņai izradās īstākais stress – ar savu piekasīšanos, maisīšanos savu bērnu ģimenes lietās, necienīgiem izteicieniem.
Bet kādreiz, senos laikos mātes diena sākās ar to, ka no rīta bērni viņai paklanījās (tas teikts Svētajos rakstos).
Kādreiz ikviena sieviete sabiedrībā tika cienīta kaut vai tikai tāpēc, ka viņa ir māte – jau ir, vai kādreiz būs. Māte cilvēkam bija kas tīrs, balts, svēts un neaizskarams. Viņas vēlmes un lūgumi tika izpildīti nekavējoties un neapspriežot -pat tad, ja viņa ko pateica asi un nepadomājot. Kad jauns puisis devās projām no sava skolotāja (apmēram 25 gados), pirmā mācība, ko viņam deva kā ceļamaizi, bija: “Cieni savu māti kā Dievu.” Līdzīgi Bībeles baušļiem, vai ne? Tas bija cits laiks un citas attiecības.
Šodien ir laiks, kad cilvēki novērtē tikai to, ko var labi pārdot. Tāpēc bieži vien surogātmātes sabiedrībā ciena pat vairāk kā visas pārējās, jo viņas – malači, ir pratušas nopelnīt, izmantojot dabas doto.
Taču, ziniet, kas tajā visā ir pats briesmīgākais? Mēs pašas tam esam noticējušas. Mēs pašas esam ļāvušas sev iestāstīt, ka būt mātei nav nekas īpašs. Mēs pašas necienām savu darbu un līdz ar to ļaujam arī citiem to necienīt, un mums pat šķiet, ka kaut kur viņiem tomēr ir taisnība. Mēs pašas dažkārt jūtamies vainīgas par to, ka esam “tikai mātes” un nekas vairāk (kaut gan, vai var būt kaut kas vairāk un nozīmīgāk?)
Mēs pašas sevī necienām savu mātišķo sākumu, kaunamies no tā, nospiežam to tāpēc, ka mode to pieprasa. Mēs iestumjam to pašā tālākajā savas personības stūrī.
Mēs jau bērna gados redzējām, ka par savu titānisko darbu no sabiedrības māte var saņemt “milzīgu” atlīdzību (Krievijā mēnesī par 1 bērnu, kurš vecāks par pusotru gadu maksā 150 rubļu “lielu” pabalstu.. Mums Latvijā – paši ziniet. Es varu būt laimīga un aplaimota, ka man valsts par vienu bērnu maksā 34 EUR, jo skaitamies daudzbērnu ģimene :)) Un tā mēs veidojam savu bildīti, kas notiks ar mums, kad kļūsim par mātēm.
Kad es biju maziņa un dzirdēju, ka kāds necienīgi izturas pret manu māti, man sirds vienmēr sažņaudzās kamolā. Es biju mazs bērns, bet man bija ļoti sāpīgi redzēt savas mammas neaizsargātību un bezpalīdzību. Un cik ļoti sāpīgi man bija, kad kāds atļvās viņu aizskart. Es nezinu, kā pati mamma tika ar to galā – droši jau vien, viņa ļoti daudzas lietas bija iemācījusies vienkārši neievērot un ignorēt. Bet bērna acis ir vērīgas. Ko tur daudz mēs varējām darīt, ja nu vienīgi klusējot norīt to visu. Un tā manā galvā iesakņojās doma par to, ka mātes neviens neciena, jo par ko gan tik īpašu arī cienīt, dzemdēt var katra.
Kad es pati kļuvu par māti, tikai tad es sapratu, kas tas par titānisku darbu. Cik tas tomēr ir sarežģīti un, cik zemu šo darbu novērtē apkārtējie. Nekad un neviens nepateiks, ka esi laba māte, ka dari pareizi. Pat no tuviniekiem grūti sagaidīt atzinību un atbalstu, ko gan vēl runāt par svešiem cilvēkiem. Toties katrs uzskata par savu pienākumu aizrādīt, pamācīt un bieži – arī apvainot.
Ja baro ar krūti, droši vien būsi dzirdējusi, ka tev piens nav īpaši trekns, ja bērns lēni pieņemas svarā. Vai arī tas ir pārāk trekns, ja reiz esi nobarojusi tādu apaļu puiku. Ja ar krūti baro vēl pēc gada, tad noteikti būsi dzirdējusi, ka audzini memmes dēliņu. Ja nebaro – tad esi vienkārši briesmīgi slinka māte, kura negrib piepūlēties un atņem bērnam pašu galveno. Ja tavs bērns valkā pamperus, noteikti tev nebūs mazbērnu. Vienam šķiet, ka bērnam karsti, otram šķiet, ka auksti Norūdi – briesmonis. Nenorūdi – nedomā par sava bērna veselību. Un tā turpināt var ilgi. Un mātei sabiedrības acīs nekad nav taisnība.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!