Arta Lāce dalījusies emocionālā stāstā:
“Vakar galvu kārtējo reizi pabāzis vīruss, kas dzīvo manā ķermenī. Tātad būs bioloģiskās zāles. Lai nebūtu reakcijas (ir jau pieredze), uzreiz dabūju 2 paracetamolus un devu tavegīla. No tavegīla man nenormāli nāk miegs. Sistēmu uzliek no rīta, es noguļu gandrīz līdz 15.00.
Kad māsu palīdze nāk savākt pārtikas kasti, neesmu vēl ēdusi un dabūju aizrādījumu, ka nu gan visu laiku guļu. Varētu domāt, ka man tas ļoti patīk!
Uz nakti māsiņa atnes rozā miega tableti un vēl diazepāmu. Lai miegs labāk nāktu.
Kāpēc man to būtu jādzer?! Tā jau daudz guļu, bet, ja ne, tad tāpēc, ka naktīs mani moka augsts asinsspiediens, nevis bezmiegs. Tad mainu kreklus un gultas veļu, un paiet laiks, kamēr tablete normalizē spiedienu.
Saku vīram, ka negribu nekādas miega zāles. No diazepāma vēl nākamajā dienā galva dulla. Cik var gulēt?! Dakteris saka: jākustas, nevar iegulties. Kā var kustēties aizmidzis?!
Vīrs aizrāda, ka es dusmojoties uz māsiņu un viņas personā esmu atradusi ienaidnieku. Kādu, johaidī, ienaidnieku! Vienkārši apriebies visu laiku gulēt. Kā tad tos muskuļus iedarbināsi? Muguru grūti taisnu noturēt, āda kā ļerpatas, muskuļmasas nav.
Nu vīram liekas, ka kļūstu agresīva. Un gan jau māsiņa zinot, ko dara. Visādus te redzējusi.
Kad māsiņa dod zāles, saku, ka esmu mierīga, pacietīgi gaidu uzlabojumus un netrakoju, jo paļaujos, ka viss notiek savā laikā. “Nu ja, tas pareizi. Tāpēc vajag diazepāmu, lai nesapsihotos,” secina māsiņa.
Vēlāk vīrs saka: es esot bijusi tik mierīga, ka viņam kļuvis baisi un māsiņai arī droši vien. Lieliski! Ja esmu mierīga – tas nekam neder. Ja dusmīga – atkal nav labi. Bezspēcībā apraudos. Man jādzer diazepāmu, jo jums ir baisi?!
Kad saku vīram: ja tu dusmojies, tev tak neviens neliek iedzert tableti, viņš atbild, ka esmu atradusi vēl vienu ienaidnieku. Māsiņa sliktā, nu jau viņš arī. Jā, patiešām jūtos nikna un sašutusi, bet tikai tāpēc, ka negribu visu laiku būt miegaina, gribu kustēties. Nevēlos kļūt par gulošu invalīdu! Tā nu gan ir “nenormāla” vēlme!
Beigās atkal raudu. Kas tik pretdabisks justies dusmīgai, just emocijas, bēdas, nogurumu, bezspēcību? Es kāda atsaldene, vai?
“Ko tad īsti tu no manis gribi,” rodas jautājums vīram, bet tā vietā vēlreiz naivi mēģinu viņu pārliecināt, ka man nevajag zāles, kas neārstē, jo vairāk, ja nav problēmu ar aizmigšanu:
“Kad bērns noskaišas, tu tak viņam neliec dzert tableti, ai panāktu, ka nomierinās.” – “Jā, bet bērns nav smagi slims kā tu.”
Nu man dūša apskrienas pavisam. Ejiet tak dillēs, pašpasludinātie psihiatri! Pasaku, ka rīt (t.i., jau šodien) runāšu ar onkopsiholoģi, lai tad novērtē, vai tiešām esmu nojūgusies, pati nesaprotu, ka esmu neadekvāta un man vajag zāles, vai arī ir normāli, ka jūtu arī citas emocijas un pārdzīvojumus bez pacietīgās pieņemšanas.
Liekos uz auss, līdz atkal mostos slapja dēļ augstā asinsspiediena. Viens krekls, pēc brīža otrs. Sausu vairs nav. Spiežu pogu, tieku pie citiem. Pati nomēru spiedienu: 150/100. Apslaukos, pārģērbjos, raudu, jo nesaprotu: māsiņa nenāks? Atnāk gan, dabūju pustableti pret spiedienu zem mēles.
Kamēr zāles iedarbojas, rakstu šīs pārdomas. Ģīmis vairs nedeg ugunīs, likšos ka nu gulēt. Miegs nāk kā jūra bez visām tabletēm.”